Šodien Alūksnes Sv.Bonifācija Romas katoļu draudzes prāvests Rolands Kairišs svin īpašu jubileju. Aprit pieci gadi, kopš viņš kļuvis par priesteri. Gandrīz četri no tiem pavadīti Alūksnē, uz kurieni R.Kairišs pārcelts no Valmieras. Jau nākamās nedēļas izskaņā mācītājs dosies ceļā pie savas nākamās draudzes Lielvārdē, savu līdzšinējo draudzi atstājot priestera Vjačeslava Bogdanova rokās.
Lai gan Alūksnē pavadīts salīdzinoši īss laika posms, tā viņam atmiņā paliks kā pirmā draudze, par kuras prāvestu viņš kļuvis. Te gūts apstiprinājums arī apziņai par priestera darba būtību. Par to R.Kairišs aizdomājies, mācoties vēl Katoļu Garīgā semināra pēdējā kursā. „Kad iestājos seminārā, es varbūt īsti nesapratu, ko gribu un kāpēc. Pēdējā gadā apziņā izkristalizējās mācītāja darba galvenā būtība, proti, tā ir vislabākā iespēja darīt cilvēkus laimīgus,” skaidro draudzes prāvests.
“Cilvēks visu laiku domā, ka viņa laime ir mantā, naudā un citās materiālās lietās. Patiesībā daudz ko no tā visa viņam nemaz nevajag. Lielākā problēma dažkārt ir tā, ka cilvēks vienkārši netiek ar sevi galā – ar savām problēmām, sirdsapziņu. Tiklīdz viņam izdodas to visu sakārtot un savest kārtībā garīgo dzīvi, tā saprot, ka patiesībā viņš var būt laimīgs arī ar mazumiņu. Mācītājs ir cilvēks, kurš palīdz viņam to visu izdarīt, vienlaikus tuvinot Dievam,” uzsver R.Kairišs.
– Kad devāties strādāt uz Alūksni, kā priesteris nebijāt nostrādājis pat pusotru gadu. Ar kādām domām un sajūtām ieradāties šeit?
– Bija bažas, vai tikšu galā. Strādājot Valmierā, es skaitījos vikārs. Tas ir tāds kā palīgpriesteris. Mani pienākumi bija ļoti vienkārši – darīt visu, ko prāvests saka. Iniciatīva no manas puses tika prasīta minimāli un arī atbildība nebija tik liela. Manā gadījumā prāvests bija jau gados un slims, tāpēc uz maniem kā vikāra pleciem gūlās daudz lielāka rūpju nasta. Alūksnē man par visu nācās atbildēt vienam pašam. Tas tad arī bija iemesls, kāpēc kalpošanu Alūksnē sākumā uztvēru kā sava veida izaicinājumu – spēšu vai nespēšu.
Pirmās grūtības bija tīri praktiskas – aizsērēja skurstenis, kā rezultātā pašam nācās kāpt augšā un to iztīrīt (smejas). Ja nopietni, tad īstu problēmu nemaz nav bijis. Varbūt vienīgi gadījums ar apkures katlu, kas salūza mīnus 30 grādu salā pirms pusotra gada. Citādi ar visu lieliski esmu ticis galā un centies darīt savu darbu pēc tīrākās sirdsapziņas.
– Cik liela loma ir mācītājam draudzes vadīšanā?
– Nedrīkstētu būt tā, ka cilvēks nāk uz baznīcu tikai mācītāja dēļ. Ja tā notiek, tad kaut kas nav kārtībā ar viņa ticību. Visam nav jāgrozās ap mācītāju, bet gan ap Dievu, kura dēļ cilvēkiem būtu jānāk uz baznīcu. Tajā pašā laikā pastāv šis cilvēciskais faktors. Mācītājs var būt kā palīdzība vai šķērslis tuvoties Dievam. Uz mani skatās kā uz sava veidu piemēru. Vērtē, kāds esmu kā cilvēks, kā spēju uzrunāt citus un kalpot Dievam. Ja es to daru labi, cilvēkiem rodas labs priekšstats par mani un līdz ar to arī jomu, ko pārstāvu. Viņiem ir lielāks stimuls nākt uz baznīcu. Ja es rādu sliktu piemēru, cilvēkus tas var atgrūst. Viņi var pāriet uz citu draudzi vai vispār vairs neapmeklēt baznīcu.
– Vai izdevās atrast kontaktu ar Alūksnes draudzi?
– Tie cilvēki, kuri nāk un lūdzas, to dara regulāri un no visas sirds. Ja esmu kādreiz lūdzis palīdzību, viņi nekad nav atteikuši. Vairums regulāri iesaistās dažādās aktivitātēs. Ar savu draudzi varu tikai lepoties un nekaunoties nodot to cita mācītāja pārraudzībā.
– Pie kādām atziņām vai secinājumiem esat nonācis, strādājot Alūksnē?
– Lai arī baznīca ir mājvieta garīgajām vērtībām, nedrīkst aizmirst par materiālo pusi. Ja cilvēks ienāk baznīcā un te valda nekārtība, tas viņam var radīt nepareizus priekšstatus. Tieši tāpēc savu iespēju robežās centos baznīcu iekārtot tā, lai telpas būtu vizuāli pievilcīgas un cilvēkiem būtu patīkami te atrasties. Otrs svarīgākais secinājums ir par paša ieviesto kārtību draudzē. Gan runājot par draudzes darbu, gan ceļojumiem. Piemēram, došanās pēc dievkalpojuma svētīt mājas vai apmeklēt draudzes vecos un slimos cilvēkus. Tā bija laba pieredze. Padarītais nesa labus augļus, tāpēc domāju, ka to ņemšu vērā arī nākamajā draudzē.
– Jūs savā ziņā kļuvāt par revolucionāru. Ieviesāt, piemēram, Krusta ceļu Lieldienās kopā ar luterāņu un baptistu draudžu mācītājiem, tomēr vislielāko rezonansi sabiedrībā radīja katoļu kapusvētku izdalīšana no Pilsētas svētkos notiekošajiem.
– Ideja par Krusta ceļu patiesībā pieder Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Magnusam Bengtssonam, taču man bija prieks iesaistīties tā organizēšanā. Runājot par kapusvētkiem, mans mērķis nebija revolucionāru ideju ieviešana. Es rīkojos praktiskos nolūkos. Gribējās kapusvētkiem piešķirt kādu garīgu nozīmi, lai tā nebūtu tikai cilvēku sanākšana, papļāpāšana, kapu sakopšana un aizbraukšana. Galu galā kapusvētki savā būtībā ir lūgšanas par mirušajiem. Beigās iznāca tā, ka mums izveidojās pavisam citādāka kārtībā, nekā es biju iecerējis. Nezinu, kā darīs nākamais prāvests, bet šobrīd ir tā, ka katoļiem kapusvētki ir mēnesi pirms Pilsētas svētkiem, taču es piedalos arī pilsētas kapusvētkos. Uz tiem sabrauc vairāk cilvēku no ārpuses, tāpēc, lai arī viņi saņemtu kaut ko garīgu, svētkos pārstāvu savu draudzi. Var teikt, ka atrasts zelta vidusceļš, kad ir gan šīs garīgās lietas, gan laicīgās.
– Vai cilvēki jauno kārtību ir pieņēmuši?
– Neesmu dzirdējis nekādu viedokli – ne labu, ne sliktu. Neviens man acīs neko nav teicis. Es rīkojos pēc labākās sirdsapziņas, lai nevajadzētu Dieva priekšā justies vainīgam par to, ka es kā priesteris vadu kaut ko pilnīgi nevajadzīgu un laicīgu.
– Cik daudz zināt par savu nākamo draudzi, kurā kalposiet?
– Zinu vienīgi to, ka mana nākamā darbības vieta būs Lielvārde un tās apkārtne. Kopā piecas draudzes. Tiesa, gluži nepazīstami tie cilvēki man nebūs. It sevišķi tie, kas baznīcu apmeklē ilgāk par pieciem gadiem. Neilgi pirms semināra beigšanas paņēmu pārtraukumu un trīs gadus nodzīvoju Itālijā. Kad atgriezos, pusgadu pavadīju Lielvārdē. Tur tobrīd strādāja mans bijušais kursabiedrs, kurš jau bija kļuvis par priesteri. Lielvārdē viņš ir nostrādājis kā prāvests līdz pat šim brīdim. Tagad sanāks tā, ka es iešu viņa vietā, viņš tiks pārcelts uz Gulbeni, bet Gulbenes prāvests Vjačeslavs Bogdanovs – manā vietā uz Alūksni.
– Vai tas nozīmē, ka šoreiz uzsākt darbu būs vieglāk?
– Grūti spriest. Toreiz es biju citā statusā. Tagad es būšu draudzes prāvests. Esmu sapratis, ka ļoti svarīgs ir pirmais priekšstats, kādu par tevi izveido pārējie. Ja sākumā radi sliktu priekšstatu par sevi, tad vēlāk var rasties problēmas, kas atsauksies uz visu kalpošanas laiku.
– Nav žēl pamest Alūksni?
– Mazliet ir, taču, kad stājāmies seminārā, apzinājāmies – mūsu turpmākā dzīve būs ļoti nepastāvīga. Mums nāksies ne tikai vienmēr būt gataviem palīdzēt kādam, bet arī regulāri pārcelties no vienas vietas uz nākamo. Alūksnes gadījumā kļūst skumji cilvēku dēļ. Tāpat nepaspēju paveikt visu, ko gribējās. Alūksnē neīstenotās ieceres esmu apņēmies realizēt savā nākamajā draudzē. Tur turpināšu darīt arī visu to, kas iesākts šeit. Katrā vietā, kur esi dzīvojis un darbojies, paliek daļa tavas sirds. Tajā pašā laikā cenšos to uztvert kā Dieva gribu, pakļaujoties un izpildot, kas man paredzēts.
– Ko vēlētu nākamajam mācītājam, kas pārņems jūsu darbu Alūksnē?
– Man vairāk gribētos izteikt vēlējumu draudzei. Redz, es vienmēr esmu mēģinājis radīt viņos pozitīvu attieksmi pret pārmaiņām. To tad arī novēlētu – katras jaunas pārmaiņas uztvert kā sava veida ieguvumu, nevis zaudējumu. Un vēl es gribētu pateikties visiem, kas šajos gados man palīdzējuši. Tie ir ne tikai draudzes cilvēki, bet arī Alūksnes pilsētas dome, kas tagad kļuvusi par Alūksnes novada domi. Vienkārši, lai arī mans darbs ir palīdzēt citiem, ļoti daudz palīdzības esmu saņēmis arī pats. Par to – paldies!
