“Atceros, kā bērnībā mājās mamma pati vienmēr sēja sieru, cepa maizīti, pīrāgus un tortes. Skatījos, kā viņa to dara, un mēģināju arī pati. Mamma man bija pirmā skolotāja. Tolaik mūsu ģimenei neklājās viegli, visu vajadzēja rūpīgi izplānot, lai varētu iztikt. Gribēju mācīties par dakteri, bet dzīvē viss izvērtās citādāk. Kad Rīgā iestājos toreizējā Tirdzniecības un kulinārijas skolā, daudz ko jau biju iemācījusies pašmācībā. Savulaik strādāju Virānes ēdnīcā, kur šīs zināšanas noderēja. Tortes gan tagad tik daudz kā, agrāk, necepu, jo ir jāsaudzē veselība,” stāsta Sarmīte Vītola. Kulinārijas skolā iegūtās zināšanas viņa joprojām pielieto dzīvē. Tās pārmantojuši arī Sarmītes pieci bērni. “Viņi visi, sākot no vecākā dēla Agra līdz pastarītei Andai, ļoti labi gatavo ēst,” uzskata “Grantiņu” saimniece.
Jāņi svinēti vienmēr
Sarmīte stāsta, ka viņas bērnībā vienmēr svinēti arī Jāņi. Šiem svētkiem par godu vectēvs darinājis garšīgu alu. Šo prasmi pārmantojis arī Sarmītes tēvs. “Mums ar mammu gan tas nepatika, tāpēc arī manam vīram Aldim tagad alus nav jābrūvē, lai gan savulaik arī viņš to darīja. Mazliet ir vajadzīga stingrība,” smaida sieviete.
Arī “Grantiņos” Līgo vakarā līgotāju netrūkst, jo ciemos pie vecākiem atbrauc visi bērni ar savām ģimenēm. Tad plašajā virtuvē valda liela rosība. Meitas un vedeklas palīdz Sarmītei sarūpēt cienastu, bet vīrieši rosās pagalmā. Sarmīte bilst, ka šogad visjaunākā līgotāja būšot tikai 13 dienas veca. “Jau laikus vienmēr sarūpējam pamatīgu ugunskuru, rotājam māju ar bērzu meijām un pinam vainagus. Neiztrūkstošs līgo vakarā ir arī cūkgaļas šašliks. Kur nu bez tā! Gaļu vienmēr marinēju pati. Daru to ļoti vienkārši. Galvenais – ir vajadzīga laba gaļa. To sagriežu gabaliņos un apkaisu ar sāli un pipariem. Novāru un atdzesēju ūdeni, kam pati pēc savas garšas izjūtas pievienoju etiķi, un lieku gaļu marinēties. Piparus pārāk daudz nekaisu, lai gaļa būtu vairāk dabiska, jo ar to cienājas arī bērni, kuri manis marinēto gaļu atzīst par labāko. Gatavoju arī tradicionālo rasolu un rīsu salātus ar dažādām piedevām, cepu pīrāgus. Saskrien visi man palīgā. Viens divi un viss gatavs. Svētku galdu allaž papildina arī bērni ar saviem ciemakukuļiem,” stāsta Sarmīte. Izrādās, ka ne jau mielasta galda pārpilnība Sarmītei Jāņos ir noteicošā. Galvenais, ka viņa šajos svētkos ir kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem.
Vairāk dara, vairāk paspēj
“Grantiņi” ir bioloģiskā saimniecība, kurā ir ir septiņas govis. Pienu pārstrādei nenodod, lai pašiem būtu ne tikai piens un krējums, bet arī sviests, biezpiens un siers. Tiek audzētas cūkas, lai būtu gaļa. Ir vistas. “Laukos dzīvojot, nekas cits neatliek kā visu izaudzēt un saražot pašiem. Vismaz zinām, kādas kvalitātes produktus ēdam,” bilst Sarmīte.
Ja sasummētu “Grantiņu “saimnieces apgūtās prasmes, to būtu daudz, jo viņa ne tikai kārto saimniecības grāmatvedību un gādā par govju un cūku veselību, bet arī apguvusi govju un sivēnmāšu mākslīgās apsēklošanas tehniķes iemaņas. Kur tad vēl kulinārija, regulārā ēst gatavošana ģimenei, kā viņa pati smejas, tur, kur sieviešu cilvēkam pietiktu ar mazumiņu, vīrietim esot vajadzīga gaļa. Visam pa vidu Sarmīte vēl paspēj mazbērnus aizvest uz bērnudārzu, kā arī darboties Druvienas pagasta sieviešu klubiņā “Pavards”. “Tā jau ir, jo tu, cilvēk, vairāk dari, jo vairāk tev uzkrauj. Bez vīra palīdzības gan nevarētu uzturēt zemnieku saimniecību, jo viņš paveic visus smagos darbus. Reizēm abi spriežam, ka to darbu ir pārāk daudz, bet no kura tad atteikties?” prāto Sarmīte.
Nāksies berzt katlu
Sarmīte sien sierus, piena “savilkšanai” izmantojot galvenokārt citronskābi vai etiķi, jo tad siera siešanas process esot ātrāks. Tagad viņa uz Jāņiem nodomājusi siet sieru, izmantojot jau iepriekš sasildītu biezpienu. Viņa šo biezpienu liek katlā ar pienu un uz vidēji mazas uguns karsē, līdz sāk atdalīties sūkalas. Tad piens tiek noliets, bet biezpienam notecināts liekais šķidrums. Tad katlā izkausētā sviestā liek atpakaļ biezpienu, pievieno olas, sāli un maisa. Kad masa kļuvusi vijīga un atdalās no katla dibena un malām, siers ir gatavs. “Šādi gatavotais siers man izdodas mīksts. Gatavojot šādu sieru, būs vajadzīgs kārtīgs katls, kā arī jāņem vērā, ka pēc siera pagatavošanas, katlu nāksies pamatīgi berzt. Sienot sieru no biezpiena, būs vajadzīgs arī daudz vairāk laika,” atzīst Sarmīte.
Sarmīte sieram dažkārt pievieno arī žāvētas aprikozes, sukādes, rozīnes, riekstus, tikai tad sāls vietā tiek izmantots cukurs. Esot mēģināts likt klāt arī šokolādi, bet tā izkūstot un neesot visai piemērots risinājums. Esot arī tā, ka siers neizdodas, lai gan viss darīts, kā ierasts. Izrādās, daudz kas atkarīgs no vielām, ko satur govs piens. Liela nozīme esot kazeīnam. Domājot par sieru siešanu arī turpmāk, Sarmīte apņēmusies pati izaudzēt īpašas govis, kas būšot “siera” govis, jo to pienā būšot viss, kas nepieciešams, lai izdotos garšīgs siers.
