Ģimenē ierodas mazulis. Mazs, mīļš bumbulītis, kurš guļ, ēd, slapina autiņbiksītēs un reizēm neapmierinātībā protestē. Ar katru dienu šī balss gan kļūst aizvien skaļāka, tomēr izpratnes par labo un slikto vēl pamatīgi pietrūkst. Tāpēc sava vieta jāieņem audzināšanai jeb robežu novilkšanai, kas turpinās teju līdz atvases pilngadībai. «Bērnu audzināšana šajā dzīvē taču ir vecāku galvenais uzdevums,» uzsver arī psiholoģe Tatjana Hrustaļova, būdama pārliecināta, ka tā neiet kopā ar visatļautību. Vēl vairāk – robežu trūkums bērnam ir traumējošs, jo mazajam karalim agrāk vai vēlāk jāatstāj visatļautības pasaule, norāda psiholoģe, dalīdamās atziņās, kādu rāmi savas atvases uzvedībai uzlikt un kā to noturēt.
Rāmis aizsargā
«Robežas atkarīgas no bērna vecuma. Tās aug un mainās viņam līdzi. Mazākam bērnam, iespējams, liegsim vairāk nekā lielākam, tomēr svarīgi visu laiku šo rāmi noturēt. Atvasīte gan nemitīgi centīsies ar savām mazajām rociņām to pastumt malā, bet šādi viņš pārbauda un it kā izaicina vecākus – nu parādiet, cik daudz jūs mani spējat aizsargāt,» tēlo Tatjana, izkristalizējot audzināšanas un disciplinēšanas galveno sūtību – tā bērnos rada drošības izjūtu. «Dažs varbūt iebildīs: kā tad tā? Kad es bērnam ko aizliedzu, viņš raud un ārdās. Viņam ir slikti! Tomēr ar to pašu atvase pasaka paldies, ka mamma vai tētis viņu ir pasargājis un neļāvis izdarīt ko sliktu,» stāsta psiholoģe.
Kopā izdomāt
pienākumus un sodu
«Atšķirībā no divus gadus veca bērna septiņgadīgajam ļausim griezt ar nazi un piecpadsmit gadu vecam pusaudzim apmeklēt diskotēku,» turpina T.Hrustaļova, šoreiz lielāku uzmanību vēršot uz sākumskolas vecuma bērnu disciplinēšanu. «Viņi daudz ko jau drīkst, bet daudz vēl ne, piemēram, bez vecāku ziņas iet projām no mājām, ko paredz arī likums. Šajā posmā bērniem jābūt obligātiem pienākumiem, kas jāveido agrā vecumā. Tie ne tikai iemāca darīt attiecīgas lietas, bet māca arī atbildību,» norāda Tatjana, akcentēdama, ka skolēna galvenais pienākums un uzdevums pirmajiem 9 līdz 12 gadiem, protams, ir mācīties. Taču nevajadzētu aizmirst arī par praktiskiem darbiņiem, piemēram, savas istabas tīrīšanu, atkritumu iznešanu, vienkāršu iepirkšanos. Sākumā to vajadzētu darīt kopā ar atvasi, nevis sēdēt dīvānā un komandēt, piebilst psiholoģe.
«Par pienākumu nepildīšanu jāparedz kāds sods, jo bērnam jāizjūt savas rīcības vai bezdarbības sekas. Ļoti labi darbojas metode, kad vecāki kopā ar atvasi izstrādā pienākumus un norunā, kas būs par to nepildīšanu, ļaujot to izdomāt pašiem bērniem. Dažkārt viņi gatavi sev piespriest bargus sodus, jo pēc savas būtības bērni ir taisnīgi un godīgi. Nepārkāps, ko pats būs izdomājis.»
Vecāki mēdz «norauties»
Disciplinēšanas metodes ir ļoti dažādas, tomēr šajā sarakstā noteikti nevajadzētu būt fiziskai ietekmēšanai. «Mums, pieaugušajiem, arī nepatīk, ja mūs fiziski aizskar. Sieva var iesūdzēt vīru, ja viņš viņu sit. Kāpēc bērns nevarētu iesūdzēt mammu? Nav godīgi fiziski ietekmēt savu atvasi, jo esam lielāki un stiprāki par viņu. Bērns nespēj dot pretī. Katram ir sava personiskā telpa un robeža, kas jāpieņem. Protams, lielākā daļa vecāku šajā ziņā nav bez grēka. Mēdzam «norauties», taču tā nav bērna vaina un tās nav atrunas, ka esam noguruši,» pārliecināta T.Hrustaļova. Viņa atgādina, ka fiziska aizskaršana ne tikai laupa drošības izjūtu, bet arī sludina, ka taisnība ir tam, kurš stiprāks, veicina agresivitāti, grauj pašvērtējumu un rada pamatu psihosomatiskām saslimšanām.
Nedrīkst atņemt mīlestību
un aprūpi
Fiziskas sodīšanas vietā vajadzētu izvēlēties citas disciplinēšanas veidus, piemēram, liegt privilēģijas. «Šī metode strādā ļoti labi. Var sarunāt ar pašu bērnu, kas notiks nepaklausības gadījumā, jo vecāki vislabāk zina, kas atvasei ir vissvarīgākais. Protams, nekādā gadījumā nedrīkst bērnam atņemt mīlestību, aprūpi un ēdienu, izolēt un ignorēt viņu,» uzsver psiholoģe. T.Hrustaļova stāsta, ka sodam, piemēram, liegumam iet pagalmā spēlēties ar citiem bērniem, jāseko uzreiz pēc pārkāpuma. Ja tas nav iespējams, viņam jāpasaka, ka ir sodīts, un izpilde jāatstāj uz vēlāku laiku. «Solījumi ir būtiski. Tie noteikti jāpilda, tāpēc nevajadzētu bārstīties ar tiem,» atgādina Tatjana.
Disciplinēšanas procesā svarīga arī izpaust savas jūtas, runāt, skaidrot, saskaņot abu vecāku pozīcijas. «Arī mammas un tēti var aizvainoties. Tāpēc vajag precīzi bērnam teikt, ka esmu dusmīgs, aizvainots, priecīgs vai laimīgs. Dažkārt savai atvasei jālūdz piedošana. Mēs bieži esam vainīgi viņu priekšā,» piebilst T.Hrustaļova, novēlēdama vecākiem mīlēt savus bērnus un dibināt ciešu saikni ar viņiem. Tā veidojas ar vienkāršu acu kontaktu, pieskārienu, glāstu, vārdiem «Es tevi mīlu!», ko vajadzētu ieviest kā paradumu, kopā pavadītu laiku. Arī slikta uzvedība ļoti bieži ir bērna sauciens pēc vecāku uzmanības, ko viņš saņem skarbā veidā, bet tomēr saņem…
