Uz ikgadējo tikšanos divpadsmito reizi Gulbenē bija pulcējušās vairāk nekā 30 politiski represētās personas, starp tiem bija arī astoņi cilvēki no Alūksnes novada, kas 1949.gada 25.martā tika izsūtīti uz Tomskas apgabala Parabelas rajonu. Viņiem bija piepulcējušies cilvēki arī no Gulbenes, Smiltenes, Rīgas, Siguldas un Cēsīm.
“Uz tikšanos braucam katru gadu, bet cilvēku skaits gan mainās. Šoreiz atbraucām tikai astoņi, jo ne visiem ir pa spēkam atbraukt, daži aizņemti arī visādos darbos. Lai gan esam kavējušies atmiņās, skatījušies senas fotogrāfijas un videomateriālus, tomēr uzskatām, ka nekad jau visu nevar izrunāt,” saka alūksnietis Ivars Hamanis. Arī Uldis Žvarts no Alūksnes novada piebilst, ka šāda atkalredzēšanās bijušajiem Sibīrijas Golgātas ceļu izgājušiem ir vajadzīga.
“Šādas regulāras tikšanās mums notiek kopš 1990.gada. Sākumā tās organizējām ik pēc pieciem gadiem, bet tad jutām, ka dzīve iet uz priekšu un mēs cits pēc cita kļūstam vecāki. Sākām satikties ik pēc trīs gadiem. Tagad tiekamies katru gadu,” stāsta Dzidra Kārkliņa, kura šobrīd dzīvo Madonas novada Vestienas pagastā.
Katru reizi vadīt atkalredzēšanās pasākumu tiek uzticēts kādam konkrētam cilvēkam. Šoreiz to vadīja Dz.Kārkliņas māsa Inta Kārkliņa. “Pirmajās tikšanās reizēs bijām neliela saujiņa cilvēku, bet pamazām mums piepulcējās cilvēki arī no citiem novadiem. Tikšanās esam organizējuši arī Alūksnē, Smiltenē un citviet,” stāsta I.Kārkliņa.
Tikšanās dalībnieki apliecina, ka vēl arvien gribas satikties, lai ne tikai kavētos atmiņās, bet runātu arī par šodienas dzīves notikumiem. Viņa, raksturojot ikvienu saieta dalībnieku, apliecina, ka vienkop ir pulcējušies cilvēki, kuri nesūdzas par ikdienu, par to, ka šodien ir grūti. “Šodien neviens nezina, kā mēs Sibīrijā cīnījāmies, kā strādājām, lai tikai varētu izdzīvot. Tagad saka, ka ir grūti, bet labāk, lai cilvēki mazāk prasa no valdības, bet daudz vairāk dara paši. Lai iekopj dārzus, lai audzē lopus! Savai iztikšanai pietiks,” uzskata I.Kārkliņa.
Māsas stāsta, ka viņām bijusi izdevība aizbraukt uz izsūtījuma vietu, kur pavadīti daudzi vārdiem neaprakstāmi un bezgala grūti gadi. “Pārliekām emocijām neļāvāmies, jo tas bija tāds laiks un dzīve. Man izsūtījuma dienā bija 16 gadu. Sibīrijā pagāja visa mana jaunība. Vietā, kur kādreiz atradās Novikovas ciems, aiz kura mūs iesūtīja 25 kilometrus taigā, tagad bija tikai pļavas, kur vietējie pļāva sienu. Satikām krievu ģimenes, kas tur joprojām dzīvo. Ar tām regulāri sarakstāmies,” stāsta I.Kārkliņa.
