Valsts ekonomiskā krīze ieviesusi savas korekcijas arī viena no pašmāju lielākā uzņēmuma SIA “Alta S” darbībā, tomēr uzņēmums joprojām dod darba vietas vairāk nekā 200 iedzīvotājiem un, domājot par pircējiem, palaikam produkcijas klāstā ievieš jauninājumus.
SIA “Alta S” ir savs veikalu tīkls, tā sniedz ēdināšanas pakalpojumus, ražo maizes, konditorejas un kulinārijas izstrādājumus. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ēvalds Abdullajevs vērtē, ka pašlaik lielākajai daļai uzņēmēju klājas viduvēji. “Lielākā daļa no krīzes vēl nav izkļuvuši – mēs arī turpat grozāmies. Pēdējā laikā esam likvidējuši tikai vienu veikalu Balvos, jo tas nebija rentabls. Salīdzinot novadus, pagastu veikalu tīkla darbība ir veiksmīgāka Balvu pusē, bet pilsētu – Alūksnē, jo Balvos mums nav tik lielu veikalu kā Alūksnē,” viņš stāsta.
Vēlas attīstīt ražošanu
Uzņēmumam ir ieceres par ražošanas attīstību un tirdzniecības tīkla paplašināšanu, bet diemžēl iespējas saņemt finansējumu ir ierobežotas. “Gribējām gaļas un citu produktu ražošanu izslēgt no sabiedriskās ēdināšanas un specializēt. Brīvas telpas mums ir, tādēļ vēlējāmies izveidot savu gaļas pārstrādes cehu, kur ražotu kūpinājumus, pelmeņus, kā arī dārzeņu cehu, kur gatavotu konservus. Alūksnes apkārtnē visi ir lauksaimnieciskie rajoni, bet pašlaik ir situācija, ka Rīga un citas lielākās pilsētas Alūksnei piegādā savu produkciju. Tajā pašā laikā mēs šeit paši raudam, ka mums nav darba vietu, bet – darba vietas ir, tikai jāsāk kaut ko ražot pašiem!” ir pārliecināts Ē.Abdullajevs. Viņš vērtē, ka pašlaik Latvijā ir pārāk augstas birokrātijas prasības, lai uzņēmēji pretendētu uz Eiropas fondu finansējumu. “Tie visi noteikumi, kas izstrādāti, neatspoguļo patieso situāciju, kāda ir biznesa vidē. Ja finansējuma sadalījums ir 60 un 40 procenti, tam klāt vēl jārēķina visi pārējie izdevumi, kas saistās ar projekta sagatavošanu, banku pakalpojumiem, tad tas vairs nav izdevīgi. Ja mēs piesaistītu līdzekļus, uzreiz 30 – 40 cilvēkiem varētu radīt jaunas darba vietas. Bet ne visiem ir iespēja iegūt Eiropas naudu, jo prioritāte ir partijas biedri, ģimenes locekļi, draugi un pārējie. Turklāt struktūras, kas dala Eiropas finansējumu, ir tālu no reālā biznesa un izpratnes par to,” viņš secina.
Domā paplašināt veikalu tīklu
“Visiem tiem, kas nodarbojas ar ražošanu nelielos apjomos, ir nereāli tikt lielajā tirgū. Arī Latvijas lielie tirdzniecības tīkli īpaši nevēlas sadarboties ar neliela apjoma ražotājiem. Pašlaik mums ir 22 veikali – mēs labprāt to skaitu palielinātu līdz 30 – 35 veikaliem, lai tirdzniecības apjoms būtu lielāks un atmaksātos ražošana. Pašlaik šo ieceri gan īstenot nevaram, jo līdz 2014.gadam uzņēmumam vēl ir jāatmaksā kredīts, ko ņēmām Pils ielas ēkas renovācijai. Bet, lai nevajadzētu klanīties lielajiem tirdzniecības tīkliem, daļu produkcijas saražojam savā uzņēmumā. Pašlaik visi lielie tīkli tirgo apmēram 80 procentu vienādu produkciju, bet, ja ir pašražota produkcija, tā uzreiz ir atšķirības zīme. Ja produkcija ir vienāda, cilvēki pierod pie vienveidības un nelūkojas vairs uz preces kvalitāti, bet salīdzina cenas un pērk lētāko,” norāda uzņēmējs.
Cep 5 kilogramu klaipus
Uzņēmumā nebaidās eksperimentēt, ieviešot jaunus produktus gan maizes kombinātā, gan sabiedriskajā ēdināšanā. “Kombinātā lielāko daļu maizes ražojam bez uzlabotājiem – tikai trim mūsu ražotajām maizes šķirnēm ir pievienoti uzlabotāji. Alūksnē dienā pārdodam aptuveni 300 kilogramu maizes,” stāsta Ē.Abdullajevs. Gada sākumā sāka cept rupjā maluma rudzu miltu maizi 5,4 kilogramus smagos klaipos. „Šī maize ir visveselīgākā. Uzskatu, ka tā kvalitātes ziņā ir otra labākā pēc mūsu ražotās „Senču maizes”. Sākām cept arī radziņus. Veikalā „Maks” izvietojām pītos grozus ar svaigu, siltu maizi, lai cilvēki redzētu atšķirību, ko dara pārtikas plēve ar maizi – atņem tai smaržu, neitralizē garšu. Prakse ir pierādījusi, ka pārtikas plēve nav labākais iepakojums maizei – jā, tas ir ērti, bet maizei tomēr ir jāsmaržo pēc maizes,” uzsver Ē.Abdullajevs. Siltu maizi piegādā arī saviem veikaliem pagastos un Balvu novadā. Jau pusgadu paši kūpina arī gaļu, izmantojot alkšņu malku un nepievienojot krāsvielas, ko plaši izmanto citi gaļas produktu ražotāji. “Pirms kūpināšanas gaļu ievietojam īpašā marinādē. Prieks, ka pircēji to ir ļoti iecienījuši – reizēm pat nespējam tik daudz saražot,” viņš saka.
Mazos ražotājus slīcina
Ē.Abdullajevs atzīst, ka Alūksnes maizes kombināta ražotās maizes noieta tirgus ir samazinājies, jo alūksnieši vairs nepiegādā maizi slēgtajām iestādēm Rīgas, Siguldas, Valmieras pusē, piemēram, pansionātiem, slimnīcām, bērnudārziem un citām. „Līdz šim tur vedām diezgan daudz maizes, bet tad visas slēgtās iestādes sadalīja pa reģioniem un mums kļuva neizdevīgi turp vest savu cepto maizi. Sanāk, ka konkrētam maizes kombinātam ir izveidots reģions, kuram tikai tas piegādā savu produkciju. Šīs izmaiņas ieviesa pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, nekonsultējoties ar uzņēmējiem – pieļauju, šādu dalījumu izveidoja pēc konkrēta pasūtījuma. Rīgā ir vērojama arī tendence, ka slēgtās iestādes ēdināšanas pakalpojumu veikšanu nodod privātiem uzņēmējiem – tie konkursu vairs nerīko un strādā ar konkrētiem uzņēmējiem. Jau tā mūsu valstī dominē lielie uzņēmumi, bet šādi mazākie ražotāji tiek padzīti no tirgus, cik vien tas ir iespējams,” secina Ē.Abdullajevs.
Politika pret iedzīvotājiem
Jautāts, kas šobrīd visvairāk traucē uzņēmējam strādāt pilnvērtīgi, Ē.Abdullajevs atzīst – tas, ka valstī pirmajā vietā ir politika un tikai otrajā – ekonomika. “Daļa uzņēmumu ir reģistrēti ārvalstīs. Pašlaik starp uzņēmējiem un valsti nav kontakta – valsts visu laiku „kāš” uzņēmējus, jo grib uzlabot savus rādītājus, bet beigās visi esam tur, kur pašlaik esam. Viennozīmīgi – lielākā daļa uzņēmumu valstij nemaksā nodokļus. Ir diezgan daudz tirgotāju, kas atbrauc un piedāvā savu preci bez pavaddokumentiem, jo tā viņiem ir izdevīgāk… Aizbrauc uz Rīgu un gribi iegādāties kādas iekārtas, bet tev uzreiz jautā: „Ar papīriem vai bez papīriem?” Par ko tad te runāt? Visi saprot, ka Latvijā drīz nebūs naudas, par ko uzturēt pensionārus, bet nekas arī nemainīsies, kamēr neatgriezīsies aizbraukušie. Bet, lai viņi atgrieztos, šeit ir jābūt labai infrastruktūrai. Tagad jaunam cilvēkam, ja viņam nekā nav un arī vecāki nav turīgi, visa dzīve jāsāk ar parādiem – studijas, dzīvoklis – tas arī ietekmē demogrāfisko situāciju! Visa politika mūsu valstī virzās nevis pretī iedzīvotājiem, bet pret iedzīvotājiem,” uzskata uzņēmējs.
Valstī nav saimnieka
Viņš uzskata, ka pašlaik Latvijas valstī nav kārtīga saimnieka. “Ir izsniegts tik daudz kredītu ar tādiem mērķiem, kas reālajā dzīvē nemaz nefunkcionē! Ir uzceltas ēkas, kas stāv tukšas, bet atbildību par to nevienam neprasa! Nauda ir atmazgāta, bet ražošana nenotiek vai arī notiek ļoti nelielā daudzumā ķeksīša pēc. Mūsu uzņēmums gribētu saņemt finansējumu, lai paplašinātu ražošanu, bet nevaram, jo nav vajadzīgās partejiskās piederības,” secina Ē.Abdullajevs. Viņš vērtē, ka 100 latu stipendiju programma nestimulē ekonomiku. “Ja valsts šos līdzekļus būtu apguvusi caur uzņēmumiem, tad mēs varētu gan nodarbināt cilvēku, gan apmācīt viņu. Tagad par 100 latiem tīra ielas, bet ko tālāk darīs, kad stipendija beigsies? Tas ir tuvredzīgi.” Arī Ē.Abdullajevs atzīst, ka trūkst kvalificētu speciālistu. „Ir tādi, kas atstrādā astoņas stundas, bet viņiem ir vienalga, kāds ir saražotais daudzums. Mēs joprojām pieturamies pie noteiktas normas saražošanas cilvēkam, bet tagad reizēm darbinieks pat neizpilda ceturto daļu no dienas normas, taču pieprasa algu, jo esot nostrādājies. Labu darbinieku šodien atrast ir grūti,” saka uzņēmējs.
