Daudziem šķiet, ka latviešu valodas statuss ir noteikts un ar to pietiek, tāpēc nevajadzīga šķiet parakstu vākšana par mācībām tikai latviešu valodā valsts finansētajās mācību iestādēs. Tiek arī apgalvots, ka tas notiks tāpat un nav vērts velti tērēt naudu. Tomēr dzīve apliecina, ka nav tik vienkārši. Ja tā būtu, tad latviski runājošo skaitam vajadzētu būt daudz lielākam. Taču fakts joprojām ir tāds, ka krievu valoda, sevišķi lielajās pilsētās, tiek lietota plašāk.
Iespējams, taisnība tiem, kuri apgalvo, ka problēma nav latviešu valodas mācīšanā, bet tās lietošanā. Tomēr ir arī skaidrs, ka nav iespējams lietot valodu, ko neprot. Skolotāja, kura visu mūžu ir mācījusi latviešu valodu krieviem, poļiem, ukraiņiem un citiem, secina, ka mazs procents viņas audzēkņu labi pārvalda mūsu valsts valodu. Tas tāpēc, ka neko vēl nenozīmē apgūt vārdu nozīmi un gramatiku, jo galvenā ir prakse – runāšana ikdienā. Skolotājas pieredze liecina, ka to pieļauj nekonsekventa attieksme un prasības. Ir pat vērojams, ka darba piedāvājumos noteikta prasība – krievu, nevis latviešu valodas zināšanas. Ne velti ANO pārstāvis norāda, ka Latvijā nepilsoņu situācija ir labāka nekā citviet pasaulē.
Visus šos gadus, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, ik pa brīdim jautājums par latviešu valodu kā valsts valodu saasinās un atkal noplok, dodot cerības tiem, kuri neprot un negrib prast runāt latviski. Manuprāt, tāpēc ir svarīgi parakstīties par grozījumiem Satversmes 112.pantā, nosakot, ka valsts nodrošina izglītību par brīvu valsts valodā.
