Mucenieku mājās Trapenes pagasta Līzespastā ik uz soļa var just, ka ģimenē valda dzīvesprieks, saskaņa, mīlestība un cieņa citam pret citu, bet tam visam pa vidu neiztrūkstoša ir arī humora dzirksts.
Atverot kuplās Mucenieku ģimenes mājas durvis, smaidīdama mani sagaida māmiņa Inga, pretī skrien mazā Enija, šūpojot savus matus, kas savīti divās garās astēs, un sveicinot mani mīļi samīļo. Viņa ir kā ģimenes mazais gariņš, kura nevienam neliedz savu mīļo smaidu. Mamma Inga atzīst – mūsdienās nemaz nevar dzīvot bez humora un dzīvesprieka! “Vienmēr jau mums arī tā nav – klājas visādi. Bet esam kā skudras – nedēļas dienas paiet ātri, jo darāmā ir daudz. Pati vēl arī studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, tāpēc slodze ir liela. Reizēm ir dusmas uz sevi – šķiet, tikai ej un dari, neatliek laika sev, bet tāpat mierā nevaru nosēdēt: man nemitīgi vajag kaut ko darīt!” saka Inga.
Ir kupla ģimene
Mucenieku ģimenē ir četri bērni. Trīsgadīgā Enija apmeklē bērnudārzu Apē, viņai ļoti patīk dziedāt, ir piedalījusies arī konkursā “Cālis”. Edgars šoruden uzsāks mācības 1.klasē, bet pašlaik vēl apmeklē Apes bērnudārzu “Vāverīte”. Vecāki viņu jau otro gadu ved uz hokeja treniņiem Valmierā. Inga atzīst – pagastā un novadā pietrūkst aktivitāšu, kur bērniem iesaistīties, izņemot dziedāšanu un dejošanu, mūzikas skolu, tāpēc tētis Mareks, kurš arī pats ir kaismīgs hokeja fans un labprāt sporto, virza arī dēlu pievērsties sportam. Edgars zina visus komandas “Dinamo” spēlētāju vārdus, uzvārdus un viņu numurus! Arī Līva labprāt sporto, trenējas vieglatlētikā, viņai ļoti patīk dzīvnieki un bērni, ir ļoti emocionāla. Līvai mājās ir savs kaķis, kuru ļoti mīļo un uzmana. Bet Monta pirmo gadu ir prom no mājām, jo mācās Anglijā, Kembridžā, par frizieri un vienlaikus vēl arī strādā. Inga atzīst, ka Monta ir ļoti patstāvīga jau kopš mazām dienām. Jautāta, ko vieglāk audzināt – puikas vai meitenes, Inga smaida. “Tā kā strādāju bērnudārzā, man vienmēr ir šķitis, ka puikas ir tādi palaidņi, bet meitenes – paklausīgas, tomēr ar puikām ir nedaudz vieglāk. Edgaram mammu vairāk vajadzēja, kad bija mazāks, bet nu viņš labprāt laiku pavada kopā ar tēti un dara “puišu lietas”.”
Darbdienās Mucenieku ģimenē rosība sākas apmēram pulksten 7.00, kad pēc brokastīm Mareks aizvizina sievu un bērnus uz Api (Inga strādā par skolotāja palīdzi bērnudārzā “Vāverīte” – red.), bet pats atgriežas Līzespasta “Virsaišos”, kur rūpes prasa apmēram 60 Limuzīnas tīršķirnes gaļas liellopu ganāmpulks. “Trīs četras reizes nedēļā pēcpusdienās Mareks ved Edgaru uz treniņiem Valmierā, pēc tam brauc pakaļ mums uz Api un ne agrāk kā 18.00 esam mājās, gatavojam vakariņas. Brīvdienās cenšamies kaut kur visi kopā aizbraukt – uz Rīgu, Valmieru, apmeklēt akvaparku, cirku,” stāsta Inga. Viņa atklāj, ka gaļas liellopu audzēšana ir ģimenes bizness piecus gadus un par to gādā Mareks. “Saimniecību sākām no nulles, ņemot kredītu, un tikai mēs ar Mareku zinām, kam esam izgājuši cauri, mācoties no savām kļūdām, lai saimniecība būtu tāda, kā tagad. Ir arī sapņi, kā vēl attīstīt saimniecību, bet savas korekcijas mūsu iecerēs ieviesa valsts ekonomiskā krīze – viss apstājās. Bet būs labi!” optimistiski saka I.Muceniece. Inga dzīvē ir pārliecinājusies – ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas un domā par to, tad ar laiku tas arī piepildās. “Ir jādomā pozitīvas domas, jo domām ir liels spēks. Cilvēkiem ir vieglāk priecāties par dzīvi, ja pamazām paši sasniedz to, ko vēlas – tā, kā tas ir mums, nevis viss ir gatavs nolikts priekšā. Esmu iemācījusies arī tik ļoti nepārdzīvot par slikto, bet pieņemt, ka tā tam ir bijis jābūt,” viņa norāda. Savukārt Ingas pārziņā ir mājas solis un rūpes par dārzu.
Māca piekāpties un dalīties
Inga vērtē, ka bērnu audzināšanā vecākiem ir svarīgi pašiem ievērot savus izvirzītos noteikumus un principus attiecībā pret bērniem. “Viegli tas nav, bet, ja ko aizrādu bērniem, tad noturos un neskrienu uzreiz samīļot, lai kā arī gribas. Tā kā esam liela ģimene, mācām bērniem, ka ir jābūt saprotošiem, jāprot piekāpties un jārēķinās ar pārējiem, piemēram, katru mēnesi ir noteikts, kuram ģimenes loceklim iegādāsimies vajadzīgo, jo visiem uzreiz nevarēs nopirkt. Mācu bērniem tīrību, kārtību un to, ka ir visā jādalās savā starpā,” atzīst Inga. Viņa domā, ka bērniem labvēlīgāka vide ir laukos, kur var daudz laika pavadīt svaigā gaisā un iemācīties dažādus darbus, bet trūkums ir niecīgās iespējas bērniem iesaistīties dažādās aktivitātēs.
Strādājot Apes bērnudārzā “Vāverīte” jau 22 gadus, Inga novērojusi, ka bērni tagad ir citādāki. “Reizēm šķiet, ka viņi ir ļoti izlutināti, ka vecāki nepievērš uzmanību bērna uzvedībai, elementārai pieklājībai, piemēram, neiemāca pateikt pat “labdien”. Tagad pat lielas meitenes neprot sasveicināties! Reizēm šķiet, ka daļa vecāku atved bērnu uz bērnudārzu ar domu, lai tur viņu arī audzina, bet paši tam vispār nepievērš uzmanību – tas ir skumji,” viņa saka. Inga uzskata, ka valstij nevajadzētu veidot muļķīgas demogrāfijas komisijas, bet gādāt, lai iedzīvotāji un jaunās ģimenes neizbrauc masveidā uz ārzemēm, lai cilvēki paliek dzīvot laukos.
Savs laiks darbam un atpūtai
Jautāta, kā mūsdienās saglabāt un nosargāt ģimenes vērtības, Inga atzīst – ir jābūt kopā gan priekos, gan bēdās. “Pašiem sev jārada svētkus, jāatrod laiks gan darbam, gan atpūtai. Lai cik stipra arī būtu sieviete, ģimenē noteicējam jāļauj būt vīrietim – tad viņam ir augsts pašvērtējums. Domāju, ka katrā ģimenē reizēm ir lielāki vai mazāki strīdi, jo bez tā cilvēki nevar, bet reizēm ir jāprot strīdos arī paklusēt, savukārt vecāku īslaicīgās nesaskaņas nevajag izrādīt bērniem. Vīra un sievas attiecībās svarīgi ir arī nelieli un patīkami pārsteigumi – piemēram, negaidīti uzdāvināti ziedi, ko Mareks dara bieži vien,” saka Inga. Mucenieku ģimene prot paši sev radīt svētkus – arī Lieldienās. Tad kopīgi tiekot krāsotas olas, lai būtu pilns grozs, ar ko pašiem mieloties un citiem dāvināt, priekšroku dodot dabas materiāliem olu krāsošanai. Ar lielu interesi katra ola tiek rūpīgi attīta, lai redzētu, kāds mākslas darbs izdevies, bet visgrūtāk esot atturēt visjaunākos ģimenes locekļus no olu kaujām uzreiz, tikko olas nokrāsotas. Kamēr pļāpājam par Lieldienu svinēšanu, atkal atskrien mazā Enija un skanīgi velta man divas dziesmiņas, pavadot no viesmīlīgās Mucenieku ģimenes mājas.
