Drīz būs pieci gadi, kopš Līga Šķepaste pilda Alūksnes novada būvvaldes vadītājas un galvenās arhitektes pienākumus. Tas nav ilgs laiks, taču izrādās, ka viņa jau ir strādājusi Alūksnes pilsētas būvvaldē un bijusi arī zemes dienesta inspektore pašvaldībā. „Nekad nekur tālu no būvniecības un zemes lietām neesmu aizgājusi. Lielāku gandarījumu dod iespēja izstrādāt savu arhitektūras projektu un vērot, kā tas tiek īstenots. Taču arī tagad varu būt apmierināta, kad redzu, ka būvdarbu process ir pareizi ievirzīts un sasniedz labu rezultātu,” atzīst L.Šķepaste.
– Kas pašlaik ir aktuāls būvvaldes darbā?
– Būvvalde nepārtraukti seko, lai būvniecības process būtu tiesisks. Tas ir jādara katru dienu, tāpēc nav aktuāls vienmēr. Katru dienu ir jauni projekti, kurus nākas izskatīt un vērtēt no pieteikuma līdz objekta pieņemšanas komisijas atzinumam. Kad cilvēks atnāk pie manis ar vēlmi kaut ko būvēt, tad es viņu izvedu cauri visiem tiesiskajiem labirintiem, lai būvprojektu varētu akceptēt. Tā ir mana atbildība, bet pēc tam būvniecības procesu uzrauga būvinspektore.
– Vai var teikt, ka šobrīd būvniecība ir gandrīz apstājusies un notiek galvenokārt rekonstrukcijas darbi?
– Rekonstrukcijas ir bijušas vienmēr, jo būvju ir daudz. Tās noveco, tāpēc nepieciešams gan remontēt, gan rekonstruēt. Tiesa, jaunu objektu celtniecība ir samazinājusies. Toties aktīvi tiek izmantots Eiropas Savienības fondu finansējums ēku atjaunošanai. To uzreiz var just, kad ir pavērusies iespēja saņemt naudu projektu īstenošanai no kāda fonda.
– Par kuriem vērienīgajiem renovācijas darbiem Alūksnes un Apes novadā ir īpašs prieks?
– Prieks ir par jebkuru ēku, kura tikusi atjaunota. Kaut vai tāpēc vien, ka kaut kas notiek. It sevišķi tad, ja darbs ir veikts rūpīgi. Nevaru teikt neko sliktu ne par vienu, bet maza pērle starp citām ir Mālupes saieta nams. Tas man ir tuvs, jo kolēģi to projektēja un arī rekonstruēja Alūksnes firma. Turklāt šī ēka ir arhitektūras piemineklis, kas tagad atjaunots. Tiesa, dažkārt kļūst skumji, domājot par to, kā rekonstruētās ēkas tiks izmantotas.
– Vai, ieguldot lielus līdzekļus atsevišķu skolu un kultūras iestāžu rekonstrukcijā, varēja paredzēt, ka tās paliks tukšas vai maz tiks izmantotas?
– Tā ir problēma valstiskā mērogā. Protams, nav noslēpums, ka laukos cilvēku paliek arvien mazāk. Tomēr daudz ir atkarīgs no šo ēku saimniekiem. Ja tautas nama vadītājs strādā ar sirdi un dvēseli, tad tas spēj izdarīt ļoti daudz, pulcējot cilvēkus. Kā visur, noteicošais ir cilvēciskais faktors. Diemžēl es neko nevaru mainīt, ja tā nenotiek, tāpēc sevi lieki nesāpinu. Mani vairāk uztrauc, ka nereti būvnieki neieklausās padomos un izdara pa savam prātam. Kad rezultāts ir slikts, tad gan man gribas atgādināt: „Es taču jums teicu!” Neviens nespēj atspēkot tautas gudrības: „Septiņreiz nomērī un vienreiz nogriez!” vai „Skopais maksā divreiz”. Redzot, ka cilvēki grib kļūdīties, man sāp sirds. Tiesa, tas vairāk attiecas uz privātajiem būvniekiem.
– Kāda virzība ir lielajiem rekonstrukciju projektiem, kas sākti Alūksnē?
– Par to ir zinoša novada pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļa. Būvvalde seko būvniecībai, kad tā notiek. Aizvakar kopā ar pašvaldības un būvfirmas pārstāvjiem bijām Vecajā pilī, kur tika sākta rekonstrukcija mākslas skolas vajadzībām. Grūti paredzēt, kā tālāk virzīsies darbi, jo tie nav atkarīgi no mums. Viss apstājās naudas trūkuma dēļ. Tiesa, šobrīd ēka ir labākā tehniskā stāvoklī nekā cerējām. Protams, iestājoties siltākam laikam, vajadzēs to vēl rūpīgāk apsekot. Taču pirmais vizuālais iespaids ir labs. Turklāt būvnieks šo objektu ir apsargājis.
– Kā varat skaidrot to, ka Jaunajā pilī vairākkārt lietus un sniega kušanas ūdens cauri jaunajam jumta segumam ir nonācis telpās?
– Viens iemesls varētu būt saistīts ar to, ka senāk ēkas netika tik intensīvi apkurinātas. Cenšoties uzturēt komfortablu siltumu, caur bēniņiem veidojās lieli siltuma zudumi. Siltajam gaisam saskaroties ar skārdu, rodas ledus uzkrājumi jumta spraugās, kas plēš vaļā skārda savienojumus. Loģiski būtu, ka tagad būvmateriāliem ir labāka kvalitāte. Taču metāla jumtu ražotāji atzīst – viņus pārsteidz, ka tas pats skārds reaģē pilnīgi citādāk. Nesen bijām pils bēniņos un secinājām, ka tur ir nopietnas problēmas ne tikai ar jumta segumu, bet arī konstrukcijām.
– Cik liela rosība būvniecībā ir jūtama privātajā sektorā?
– Ar Gulbenes novada kolēģi salīdzinājām, ka pie mums mazāk būvē. Tiesa, notiek Eiropas fondu naudas apgūšana. Tiek arī siltinātas dzīvojamās mājas. Kā par brīnumu, ir atsākta dzīvokļu pārbūve. Diemžēl dzīvokļu īpašnieki nerēķinās ar to, ka šie darbi ir jāsaskaņo būvvaldē. Būvnieki, kas veic remontus, iestāsta, ka tas nav vajadzīgs. Taču pēc tam var rasties dažādas problēmas.
Diezgan liela interese ir par iespēju saņemt finansējumu privāto māju apkures sistēmas maiņai, izmantojot ekoloģisku kurināmo, arī saules baterijas. Populāri ir siltumsūkņi. Savukārt elektroenerģijas ražošanai vēlas uzstādīt vēja ģeneratorus. Acīmredzot ir privāto māju īpašnieki, kuri to spēj izdarīt, jo ir vajadzīgs arī līdzfinansējums. Lauksaimnieki izmanto arī finansiālu atbalstu projektiem ražošanas ēku būvei.
– Ne tikai Alūksnē, bet arī pagastos ir daudz graustu, ko vajadzētu nojaukt.
– Šobrīd ir redzama cilvēku noslāņošanās. Sevišķi pēc ziemas atklājas ēkas, kuras vairs nav glābjamas, jo ir uz sabrukšanas robežas. Likumdošana paredz, ka būvvalde var lemt par šādu ēku nojaukšanu. To var darīt, taču tas nav vienkārši. Sadarbībā ar īpašnieku mums izdevās panākt, ka māja Dārza ielā 1 tika nojaukta. Arī ēka Pils ielā pretim veikalam „Saule” vairs nebojā pilsētas ainavu. Diemžēl ne vienmēr īpašnieks ir gatavs un spēj pats tikt galā ar grausta nojaukšanu. Ja to dara pašvaldība, tad tai ir jāiegulda līdzekļi, bet ne vienmēr ir garantija, ka tos izdosies atgūt. Pašā pilsētas centrā vēl ir mājas, kuras jau sabrukušas, bet nav izdevies vienoties ar īpašniekiem par gruvešu novākšanu.
– Novecojušas ir arī padomju varas gados celtās daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļi ir privatizēti.
– Protams. It sevišķi, ja būvdarbu kvalitāte nav bijusi laba. Turklāt šajās mājās, kur ir daudz dzīvokļu īpašnieku, grūti vienoties par kopējiem pasākumiem. Situāciju var glābt namu fasāžu siltināšana, kas ļauj arī vizuāli sakārtot ēku. Taču par to ir jālemj katrā mājā dzīvojošajiem, jo viņiem būs jāatmaksā kredīts. Šobrīd tiek gatavoti un iesniegti vairāki projekti māju siltināšanai, par vienu jau zināms, ka tas ir finansiāli atbalstīts.
– Vai ir izlemts, ko darīt ar laivu būdām ezermalā?
– Būvvaldi uztrauc laivu būdu izskats un tehniskais stāvoklis. Manuprāt, tas ir briesmīgs. Taču būdas ir privātīpašums, tāpēc ir grūti rast risinājumu, kas apmierinātu visus. Cilvēku viedokļi dalās. Vieni ir gatavi paši nojaukt būdas, bet citi nolēmuši cīnīties, lai tās tiktu saglabātas. Ir parādījusies interesanta versija, ka laivu būdas vajadzētu ietvert arhitektūras pieminekļu sarakstā, jo tās esot kaut kas īpašs mūsu ezeram. Acīmredzot gaumes ir dažādas, jo es tajās nekā eksotiska nesaskatu. Pat ja būdas tādas būtu, vēl tām ir jābūt arī drošām. Neviens nešaubās, ka tās tādas nav. Diemžēl būdas nojaukt var tikai tad, kad ir ledus, tāpēc šopavasar acīmredzot nekas vairs nenotiks.
– Kas ir jau darīts vai tiks darīts pēc būvvaldes iniciatīvas?
– Pirms kāda laika būvvalde sadarbībā ar pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas, tūrisma informācijas centra darbiniekiem pārrunāja koncepciju vienotai informācijai pilsētā un pagastos, lai tā būtu gan vizuāli izskatīga, gan aktuāla. Ir vīzijas, kā labāk varētu informēt par tūrisma apskates objektiem, kultūras un sporta norisēm, atpūtas iespējām un pakalpojumu servisu. Tās vēl ir jāizstrādā, iesaistot ceļu dienestu un citas iestādes.
