Alūksnietis Ainārs Zelčs sevi pieteica kā “paralēlās vēstures” rakstnieku ar godalgoto romānu “1945Riga” un romānu “1940”, pēc kura viņš uzrakstīja arī scenāriju dokumentālajai filmai, savā skatījumā interpretējot mūsu vēstures pretrunīgās lappuses. Kādas ir viņa domas par 25.marta traģiskajiem notikumiem? “Tas ir smags noziegums, kura izpildītāji joprojām nav tiesāti. Nevar izmainīt to, ka cilvēki ir gājuši bojā, ka daudzu jo daudzu dzīves ir izpostītas. Taču pēc tiesas sprieduma varētu atzīt, ka taisnība pastāv,” saka A.Zelčs.
– Kad un kā uzzinājāt par deportācijām?
– Kad es augu, par to nedrīkstēja runāt un arī nerunāja ne skolā, ne ģimenē. Mana mamma droši vien baidījās, ka es, tāds mutīgs un šiverīgs puika būdams, varētu izrunāties par daudz. Taču manā klasē bija vairāki skolēni, kuru ģimenes tikušas izsūtītas. Mans draugs bija dzimis uz kuģa atpakaļceļā no Sibīrijas uz Latviju. Grūti atcerēties, ko mēs savā starpā toreiz spriedām un gudrojām. Puikām visādas ēverģēlības bija prātā. Tiesa, lielas skaidrības par šiem traģiskajiem notikumiem nebija, jo katrs zināja to, ko bija dzirdējis no pieaugušajiem vai “Amerikas Balss” raidījumos. Turpretim paši izsūtītie bija pavisam klusi un nerunīgi. Reti kurš uzdrošinājās kaut ko atklāt pat saviem tuvākajiem cilvēkiem. Baidījās, ka neaizved atkal. Brīvi runāt par deportācijām varēja līdz ar Atmodu.
– Vai deportācijas un to radītās sekas ir lielākā traģēdija mūsu tautas vēsturē?
– Manuprāt, traģiskākais bija Otrais pasaules karš, arī Pirmais pasaules karš bija briesmīgs. Nelaimes mūsu tautu ir vajājušas gandrīz nepārtraukti. 1949.gada 25.marts bija šausmīgs vēl tāpēc, ka tikai pirms dažiem gadiem beidzās karš un atkal apmēram 40 000 cilvēku tika izrauti no mājām un aizvesti prom. To var pielīdzināt iznīcināšanai, jo viņu te vairs nebija.
– Ja piedāvātu veidot pieminekli deportētajiem, kāds tas izskatītos?
– Ideju netrūkst, taču jautājums ir, kā tās īstenot. Alūksnē ir bijusi iecere ierīkot plašāku piemiņas vietu, kur Kārlis Ulmanis ir stādījis bērzus ezermalā netālu no Kanceles kalniņa. Es par to neesmu domājis. Taču, protams, nebūtu slikti, ja tāda vieta būtu. Cik spētu, es piedalītos tās ierīkošanā. Esmu piedalījies Likteņdārza skiču konkursā. Mana iecere bija, ka uz salas neko nevajag būvēt un veidot. Lai tajā aug tikai Latvijai raksturīgi koki un puķes, bet piemineklis būtu divi tilti. Pa vienu varētu nokļūt salā, bet blakus tam būtu otrs – uz pusēm sašķelts tilts, kurā iegravēti izsūtīto vārdi. Konkursā piedalījās daudzi tēlnieki, bet uzvarēja Japānas ainavu arhitekta Šunmio Masuno iecere. Ļoti labi, ka tā tiek īstenota ar visas tautas atbalstu.
– Vai deportācijas nebūtu tik masveidīgas un traģiskas, ja daudzos gadījumos izsūtītos varasvīriem nenosūdzētu kaimiņi?
– Nevajag to pārspīlēt! Tā nebūtu noticis, ja Latvija netiktu okupēta. Kurš tad ir cēlonis jeb vainīgais? Tas ir tikai paņēmiens, kā novelt vainu uz citiem. Būtība ir tāda, ka kaimiņš nevarētu nodot, ja nebūtu okupācijas. Tas kaimiņš nodevējs ir tikpat nelaimīgs kā tas, kuru viņš nodeva.
– Kāds varētu izskatīties 25.marts vēl pēc 60 gadiem?
– Domāju, ka izsūtīto pieminētājiem vietas pie Mātes tēla Alūksnē noteikti pietiks un paliks pāri. Taču, iespējams, ka šo tautas traģēdiju pieminēs citādāk. Piemēram, visiem datoros varētu parādīties uzraksts „Atceries 25.marta deportācijas!”. Kas to lai zina, tieši kā tas būs! Tomēr šī būs piemiņas diena arī tad, kad nebūs neviena šo notikumu liecinieka.
– Varbūt šai dienai ir vajadzīga kāda tradīcija, kas būtu emocionāla un interesanta jauniešiem?
– Katrai tautai ir savas paražas. Mēs nelokām no papīra dzērvītes kā japāņi, pieminot atombumbas sprādzienā bojā gājušos. Mums ir svarīgs tas, ko tēvs pastāsta dēlam vai arī ko politiski represētie par pārdzīvoto stāsta jauniešiem. Tas ir iespaidīgi, tikai dažkārt mēs to neprotam novērtēt. Ja kāds atbrauc uz Latviju un uzzina, ka te 25.martā pulcējas, lai atcerētos notikumus pirms 61 gada, tad viņš ir pārsteigts. Manuprāt, tas ir tikpat iespaidīgi kā papīra dzērvītes.
Piemēram, visiem datoros varētu parādīties uzraksts „Atceries 25.marta deportācijas!”
Ainārs Zelčs
– Cik daudz par deportācijām Baltijas valstīs zina citur pasaulē?
– Vai mēs daudz zinām citu tautu vēsturi? Katram savs krekls ir tuvāks. Ja Latvijai skaidrojumam par izsūtīšanām atrastos pāris miljardi latu vai vēl vairāk, lai visai pasaulei nepārtraukti stāstītu par to, tad daudzi zinātu, ko mums nozīmē 1940.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts. Ja tādas naudas nav, tad šie notikumi paliek mūsu valsts robežās.
– Vai nebūtu jābaidās, ka Tuvo Austrumu valstīs izraisītie nemieri un karadarbība varētu skart Latviju?
– Lielu karu ar ieročiem laiks ir pagājis. Turpretim ekonomiskie kari nekad nav beigušies un turpinās. Tas arī ir karš, tikai citiem līdzekļiem. Pasaulē nekad visi nav vienlīdzīgā stāvoklī. Turklāt kapitālistiskā iekārta nekļūst pret cilvēkiem labvēlīgāka, bet arvien nežēlīgāka. Tāpēc mēs ciešam. Taču tā nav Eiropas Savienības vaina. Savulaik par Eiropas savienotajām valstīm sapņoja mūsu izcilais valstsvīrs Zigfrīds Meierovics. Viņam nelaimējās to piedzīvot. Tagad esam Eiropas Savienībā, bet dzīvē viss nenotiek tā, kā cerēts. Kas Latvijā gūst lielāko labumu no Eiropas Savienības naudas un kāpēc tā netiek zemniekiem, bet kādam citam, tie ir jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes. Taču tās cenšas noklusēt vai arī izmanto labi zināmo aicinājumu: “Ķeriet zagli!” lai novērstu uzmanību no sevis jeb īstā zagļa.
– No vēsturiskiem romāniem esat pievērsies politikai, sarakstot romānu “Virves dejotāji”
– Katrā ziņā gribu uzsvērt, ka neesmu izmantojis nekādus faktus, kas būtu novēroti vietējo politiķu darbā. Tas ir detektīvromāns, kurā politika ir tikai fons. Romāna intriga ir tā, ka nav iespējams saprast, cilvēks ir izdarījis pašnāvību vai arī ticis nogalināts. Nāves noslēpums ir tik liels, ka par to var lauzīt galvu, bet nesaprast. Tas šķiet aizraujoši arī man pašam, jo es tāpat kā lasītāji nezinu patiesību. Tā ir galvenā sižeta līnija, nevis stāsts par ļauniem deputātiem. Tiesa, darbība norisinās starp deputātiem.
– Par ko tagad tiek rakstīta grāmata – par politiku vai vēsturi?
– Esmu atkal pievērsies vēsturei. Pamazām vācu materiālus par mūsu senčiem, jo gribu tikt skaidrībā, kā dzīvoja seno baltu ciltis pirms 700 gadiem. Man šķiet, ka ir bijis citādāk, nekā par to raksta. Līdz šim mans vaļasprieks bija pirmskara Latvijas vēstures izpēte. Lai izzinātu seno vēsturi, vajadzētu prast latīņu un citas svešvalodas, braukt uz arhīviem, lai izmantotu ne tikai jau sarakstītos darbus, bet vēl neizpētītos materiālus. Taču es to nevaru, tāpēc ir jāņem talkā prāts un iztēle. Tas nav viegli, tāpēc domāju, ka līdz gatavam romānam paies apmēram pieci gadi. Šis, protams, nebūs vēsturisks apcerējums, jo neesmu vēsturnieks. Tomēr grāmata liks ar citām acīm paskatīties mūsu vēsturē.
– Vai piekrītat, ka mums ir raksturīgi vairāk raudzīties pagātnē, nevis nākotnē?
– Nē, es tam nepiekrītu. Visas tautas lūkojas gan pagātnē, gan nākotnē, bet galvenokārt dzīvo tagadnē. Arī mēs visvairāk esam aizņemti ar pašreizējo laiku. Kurš sevišķi domā par nākotni? Šajā ziņā neesam atšķirīgi no citām tautām.
