“Vai vēlies par to parunāt?” jau kļuvis par nedaudz novazātu un pat nievājošu frāzi, ko pazīstam galvenokārt no rietumu krasta kino industrijas produktiem. “Amerikāņi ar šo jautājumu drusku pāršāvuši pār strīpu, ja runājam par viņu sociālo kultūru, ko redzam filmās. Savulaik tā bija audzināšana, ko izraisīja psiholoģijas bums, tomēr ir lietas, kurās neviens nedrīkstētu jaukties, piemēram, grēksūdzē. Mācītāji bijuši gudri un nav to pieļāvuši, savukārt psihologi – ne,” kritiski uzlūkojot vairāku savas “ģildes” pārstāvju nostādni, atzīst psiholoģe Inga Birkmane, pārdomājot cilvēka vajadzību komunicēt visdziļākajā līmenī. Vārdi nav galvenais priekšnosacījums, lai tas izdotos, bet gan sevis un otra apzināšanās, izpratne un tuvas attiecības. To visu apvienojot, rezultāts var sanākt patiesi labs.
Austrumos vēro un apzinās
Cilvēks ir sociāla būtne, kurai neiztikt bez komunicēšanās ar citiem, kas ir veids, kā nodot informāciju, dzīves pieredzi un zināšanas. Tas ir arī smalks instruments attiecību veidošanā, un vairāk par vārdiem izpaužas neverbāli. «Saruna ir izaicinājums uz satikšanos,» teic Inga, norādot, ka tā ir nostāšanās uz atklātas komunikācijas platformas, kas var būt arī nedroša, jo runātājs spēj samelot. “Paskatoties acīs un sajūtot, iegūstu vairāk informācijas, nekā runājot». To akcentē arī Austrumu pasaules uzskats, uz ko balstās dažādas mācības un garīgās prakses. “Jo smalkāk sajūti, jo laimīgāks esi. Nekādas citas formulas viņiem nav, kā vien laimes un Nirvānas meklējumi – klusumā, kalnos, alās, zem koka… Austrumos sevis un otra apzināšanās un vērošana ir pamatkategorijas, kas veido brīnumainas lietas, kad apzinies, ka tev ir spēks izmainīt pasauli uz labu.”
Tuvības definīcija
Tomēr komunikācijā neiztikt arī bez vārdiem, kas ir labs instruments, ja vien nav izraudzīts kā vienīgais un galvenais. Turklāt patiesa saruna prasa līdzvērtīgu partneri, kurš spējīgs uzklausīt. “Ja pretī ir tikpat drosmīgs spēlētājs, var sanākt labas lietas,” teic I.Birkmane, izvirzot priekšplānā dziļas komunikācijas vissvarīgāko komponentu – intimitāti. “Tai ir ļoti daudz dažādu definīciju, bet man vislabāk patīk skaidrojums, ka intimitāte ir, kad varu visu izrunāt un otrs spēj patiesi klausīties. Ja sasniegts tās nepieciešamais daudzums, jūties droši runājot, bet otrs – klausoties. Tādā brīdī arī svarīgi, ka viss, kas sakrājies, nāktu uz āru, jo pretējā gadījumā tas rūgst, pūst un izdala atkritumus,” pārliecināta psiholoģe.
Ja no negācijām neizdodas atbrīvoties verbāli, iespējami citi līdzekļi, tomēr vieglāk klāsies runātājiem, nevis «klusējošajiem krājējiem», un te talkā var nākt sevis izglītošana un pilnveidošana. “Var jau norakstīt uz mentalitāti, ka latvieši ir vairāk uz iekšu vērsti, jo vēsturiski esam bijuši darbos uz lauka – pa kuru laiku tad runāsi! Tas gan nenozīmē, ka nespējam to apgūt, vērojot, apzinoties, esot atvērtiem pret citu pieredzi un nekoncentrējoties uz savu subjektīvo taisnību,” uzskata I.Birkmane.
Dot un saņemt
Verbālo komunikāciju vajadzētu praktizēt jau no mazuļa pirmajām dienām, turpina psiholoģe. “Mēs ļoti maz “dauzāmies” ar skaņu – rūcam, šņācam, veidojam dažādas intonācijas. Tas arī ir runāšanas veids, kaut netiek izmantoti vārdi, bet tāpat nodod informāciju. Pieaugot tā pārtop vēlmē un iekšējā vajadzībā komunicēt verbāli. To nevar iemācīt, stāstot: “Zini, mums vajag parunāties!» Šis vairāk ir jautājums par dalīšanos un došanu – dodu sevi, un arī bērns būs gatavs to darīt, kad tas viņam būs nepieciešams. Tā arī tiek dibināta intimitāte, kad spēju dot visu, kas manī – vai tā būtu saturiska informācija, nopūta, gaušanās, priecāšanās vai gavilēšana. Intimitāte nenozīmē tikai šampanieti, sveces un mūziku, bet sajust mirkli, kad otram cilvēkam ir slikti, būt viņam blakus un ticēt, ka pāries. Sajust, kad vajadzīgs pateikts vārds vai fizisks pieskāriens,” pārliecināta Inga, norādot arī uz otru tuvības pusi – pieņemšanu.
“Ja kāds atzīstas mīlestībā, taču otrs nav spējīgs to pieņemt, saturēt un arī pārveidot kādā ļoti labā veidā, bet nobīstas un aizķeras aiz saviem ideāliem vai kompleksiem, iznāk salauztas sirdis. Parasti, ja neesmu gatavs otru mīlēt tā kā viņš mani, neņemu neko, kaut būtu varējis izbaudīt šo sajūtu un pārveidot pozitīvi radošā veidā. Nav obligāti kādam jāpaliek nelaimīgam!” tic I.Birkmane.
