Labdarība ir vienīgā iespēja, kuru īstenojot cilvēks sevi var pielīdzināt Dievam, vēsta aforisms. Tas ir veids, kā aizsargāt tos, kas ir neaizsargāti. Pirmkārt, bērnus, slimus un vecus cilvēkus. Tāpēc kļūst skumji, ka šobrīd tik daudz tiek…
Bet ir prieks, ka esam tik atsaucīgi un dāsni, ka mums atrodas un nepietrūkst, ko dot.
Kuri ir tie, kas nežēlo citiem? Iespējams, atbilde ir aksioma, ko biju aizmirsusi. “Nekas nav mainījies – trūcīgie ir dāsnāki un labdarībai ziedo vairāk nekā bagātie,” teica arhibīskaps Jānis Vanags ekumeniskajā dievkalpojumā 18.novembrī. Viņš secina, ka bagātajiem ir grūti dalīties.
Ja kāds, piemēram, tā mīl savus bērnus, ka pārskaita viņu kontos to, kas nolaupīts citiem, tad viņš rīkojas pretēji kristīgajām vērtībām. Taču daudz sliktāk, ja sabiedrība to novērtē kā prasmi dzīvot un saimniekot. Turklāt vēl saista cerības, ka tāds cilvēks prastu arī valsti vadīt, nodrošinot labklājību visiem. Nākas secināt, ka brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrības ideoloģijas. Tajā galvenā ir spēja pelnīt, uzkrāt un izdot. Turklāt gaidām, ka kāds mūsu vietā atnāks kā mesija un nodibinās labklājības valsti. Taču to varam izdarīt tikai mēs paši, mainot sevi un attieksmi pret savu valsti. Tāpat kā labestība, arī ticība un atbildība par savu valsti ir vajadzīga katram.
