Eiropas valstīs un citur pasaulē kooperatīvi pastāv vairāk nekā 100 gadus, bet Latvijā par kooperācijas attīstības sākumu uzskata 2000.gadu. Alūksnes un Apes novadā nav neviena kooperatīva, turklāt maz ir zemnieku, kuri ir kādas kooperatīvās sabiedrības biedri.
Katrs velk uz savu pusi
“Mūsu zemnieki pienu nodod galvenokārt “Valmieras pienam”, nevis piena ražotāju kooperatīvam “Trikāta KS” vai kādai citai kooperatīvajai sabiedrībai. Tajās ir strikta prasība, ka pienu var nodot tikai to biedri. Turklāt tiem nav dota iespēja pārdot pienu citur. Turpretim graudu audzētāju kooperatīvos šādu nosacījumu nav. Tāpēc lielākie graudu audzētāji labprāt sadarbojas ar kādu kooperatīvu, turpretim neviens piena ražotājs nav kļuvis par kooperatīva biedru,” spriež Austrumvidzemes Lauku attīstības biroja vadītāja Viola Kaparšmite.
Viņa atzīst, ka visus šos gadus runā un skaidro lauksaimniekiem, cenšoties viņus pārliecināt par kooperācijas plašajām iespējām. Tomēr pagaidām tas nav izdevies. “Neprotam viens otram uzticēties. Iespējams, neesam tik godīgi, lai varētu bez aizdomām strādāt kopā,” secina V.Kaparšmite. Laba sadarbība ir Liepnas bioloģiskajām saimniecībām, tomēr tās neveido kooperatīvu. Arī citviet atsevišķi zemnieki kooperējas, izmantojot lauksaimniecības tehniku. Tomēr nekur pat nerunā par kooperatīvas sabiedrības veidošanu.
V.Kaparšmite atzīst, ka acīmredzot vēl spilgti atmiņā ir padomju kolektīvo saimniecību pieredze. “Kad saimniekot sāks jaunā paaudze, kura šo pieredzi nezina, tad varbūt kooperatīvi attīstīsies straujāk,” cer V.Kaparšmite.
Kooperatīvās sabiedrības attīstās
Vairāki abu novadu zemnieki ir “Vidzemes agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības” biedri. Pavisam tajā pašlaik ir 260 Vidzemes un Latgales graudu audzētāji. Kooperatīvās sabiedrības valdes loceklis Indulis Jansons informē, ka nākamgad graudu pieņemšanai tiks uzstādīti vēl trīs torņi, tātad kopā būs 16 torņi. Tajos varēs pieņemt 200 tonnas graudu stundā, bet pavisam varēs glabāt 45 000 tonnu graudu. Apes zemnieks Guntars Purakalns un Mālupes zemnieks Mārtiņš Augstkalnietis atzīst, ka kooperatīvs nodrošina vairākas priekšrocības. Iespējams saņemt pesticīdus, minerālmēslus un citas lietas uz kredīta, norēķinoties par tām ar graudu ražu. Turklāt nav pašiem jāmeklē, kur to labāk pārdot, lai gan tāda iespēja ir. Tiek ekonomēti līdzekļi, jo nav jāceļ savas kaltes. Kooperatīvajā sabiedrībā graudus arī izšķiro un sagatavo pārdošanai. Pati par savu pārstrādi tā pagaidām nedomā, jo uzskata, ka produkcijai nav pietiekama noieta. Latvijā ir tikai daži kooperatīvi, kuri pārstrādā savu biedru saražoto produkciju. Piena kooperatīva “Trikāta KS”, “Dzēse” un “Piena partneri KS” veidotais pārstrādes uzņēmums paredz pārstrādāt vismaz 200 tonnas piena dienā un savu produkciju eksportēt uz Rietumeiropu un Krieviju, taču tā vēl ir nākotnes perspektīva.
Pat nedomā stāties
kooperatīvā
Malienas pagasta zemnieku saimniecības “Cinglerīši”, kurā ir gandrīz 100 liellopu ganāmpulks, īpašniece Inta Cinglere ir starp tiem, kuri neatzīst kooperatīvus. Viņa uzskata, ka kopus cūka nebarojas. “Ja pašam ir galva uz pleciem un prot strādāt, tad var iztikt un pelnīt. Turpretim, ja ir jārēķinās ar citiem, kuri domā citādi, tad agri vai vēlu pietrūks vienprātības. Kooperatīvi tie paši kolhozi vien ir. Tāds ir mans viedoklis,” skaidro I.Cinglere. Ārzemēs kooperatīvi pastāv simtiem gadu. Arī Latvijā kolhozi bija apmēram 50 gadu. “Iespējams, ka citi tā nedomā, bet es tomēr palikšu pie sava stereotipa. Nespēju pat iedomāties, ka varētu iestāties kooperatīvā. Mani tas neinteresē,” atzīst I.Cinglere. Viņa nevēlas rēķināties ar citiem, bet dara pati, cik spēj un kā uzskata par pareizu. “Viena galva – viena bēda,” saka zemniece. Fakti liecina, ka tāda pārliecība ir daudziem Alūksnes un Apes novada zemniekiem.
