Alsviķu pagastā pirms vairākiem gadiem tika atvērts motelis “Vērdiņi”, kurā īpašnieki Kristīne un Guntars Brieži piedāvāja naktsmītnes, atpūtu pirtī un kafejnīcā. Līdz ar krīzi viesu palika arvien mazāk, tāpēc bizness apstājās. Tagad rit ceturtais mēnesis, kopš viņi „Vērdiņos” ir pieņēmuši septiņus audžubērnus. Ja pieskaita trīs savējos, šobrīd ģimenē ir desmit bērni vecumā no 4 līdz 18 gadiem.
Manuprāt, tādējādi Briežu ģimene ir apliecinājusi, ka tai pieder kāds nezūdošs vērdiņš – mīlestība un rūpes par mūsu sabiedrībā visneaizsargātākajiem – bērniem. Var dot un dot, bet vērdiņš gluži kā pasakā vienmēr paliek ar viņiem. Turklāt nesavtīga mīlestība dodot nemazinās, bet pieaug. Varbūt tā ir lielākā “Vērdiņu” saimnieku bagātība, ar ko var lepoties.
“Vērdiņos” atrod mājas 7 audžubērni
Plašās viesu mājas kafejnīcā ir iekārtota mācību telpa ar galdiem un tāfeli, otrajā stāvā – zēnu un meiteņu guļamistabas, kā arī citas telpas lielajai ģimenei. Ar draugu un paziņu atbalstu audžubērniem nodrošināta plaša apģērbu un apavu kolekcija. „Kad izlasījām laikrakstā par iespēju iegūt audžuģimenes statusu, nolēmām pamēģināt. Abi izgājām kursus, kuros apguvām gan psiholoģiju, gan jaunas un plašākas zināšanas par bērnu audzināšanu. Kaut gan mums ir trīs bērni, ir vērts mācīties un papildināt pieredzi,” stāsta K.Briede. Guntars piebilst, ka sevišķi psiholoģijas kursi viņam daudz deva. Viņaprāt, vērtīgi ir iejusties dažādās situācijās, iedomājoties sevi bērna vietā. „Ne tikai bērniem, arī mums bija grūti pierast pie jauniem apstākļiem, uzņemoties audžuģimenes pienākumus. Pieļauju, ka ar vienu vai diviem bērniem būtu vienkāršāk. Bet mums uzreiz bija…” saka Kristīne. Briežu ģimenes vecākā meita Elīna atzīst, ka sākumā šķita: „Ak, Dievs! Septiņi! Domāju, ka būs jābēg prom no mājas. Tomēr tik traki nav.
Kursos audžuvecākiem tika stāstīts, ka parasti cenšas nedalīt vienas ģimenes bērnus. „Domājām – jā, paņemsim divus trīs bērnus un nešķirsim viņus. Taču nepagāja ilgs laiks, kad mums zvanīja un jautāja, vai ņemsim sešus bērnus. Bija neliels šoks, tomēr piekritām. Taču izrādījās, ka ģimenē ir vēl divas mazas dvīņumāsas. Spriedām, ka vēl divi bērni situāciju daudz nemainīs, un bijām gatavi pieņemt arī viņas,” stāsta Guntars. Diemžēl likumdošana paredz, ka vairāk par desmit bērniem audžuģimenē nedrīkst būt, tāpēc vecākā meita un dēls palika pie viņu mātes māsas.
Dara visu, lai izaugtu krietni cilvēki
Audžubērnus atveda 29.jūlijā. Tieši tajā dienā vecākajai meitenei Vivitai bija dzimšanas diena. Mājās mūs sagaidīja tuvāko draugu ģimenes. Visi kopā sarīkojām nelielas dzimšanas dienas svinības. Sveicām meiteni, dziedot „Daudz baltu dieniņu!”. Viņai palika sārti vaigi un samulsumā, šķiet, nespēja saprast, kas notiek. Acīmredzot nekad neko tādu nebija piedzīvojusi,” atceras Kristīne. Viņai kopā ar vīru par šiem bērniem ir jārūpējas gadu, kamēr to vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības. Turklāt nav zināms, vai šajā laikā vecāki labosies un atgūs tiesības audzināt savus bērnus. Iespējams, ka aprūpes tiesības tiks atņemtas pavisam. “Kas notiks pēc tam? Laiks rādīs. Vecāki cenšas atgūt bērnus, bārstot nereālus solījumus. Savukārt bērni grib redzēt, vai tiešām mājās viss būs tik labi – katram sava gulta un televizors. Viņi arī jautā mums, vai varēs te atgriezties,” skaidro G.Briedis. Abi audžuvecāki uzskata, ka visgrūtākais ir izaudzināt viņus par krietniem cilvēkiem. Diez vai tas ir iespējams gada laikā, taču “Vērdiņos” pavadīto laiku viņi atcerēsies ar labu.
„Trakākais būtu, ja bērniem nāktos atgriezties tajā vidē, kurā viņi auguši līdz šim. Kad ciemos atbrauc māte un tēvs, viņi atkal lamājas un kaujas. Pat mazās dvīnes, kuras knapi runā, zina lamuvārdus. Kur viņas tos dzirdēja? No mammas un tēta,” saka Kristīna. Viņiem ir paniskas bailes no tumsas vai palikt aiz slēgtām durvīm, tas liecina par psiholoģiskām traumām. Guntars zina, ka būs grūti, kad nāksies šķirties. „Negribam stipri pieķerties bērniem, bet noteikti kaut kā pietrūks, kad viņu nebūs. Varbūt šo sajūtu izlīdzinās atkal citi audžubērni, jo domāju, ka savus pienākumus pildām godprātīgi,” spriež G.Briedis. Kristīne pieņem arī domu, ka varētu adoptēt kādu audžubērnu. Mazākos bērnus vēl var „locīt”, taču lielākajiem jau ir izveidojies raksturs. „Psihologi uzsver, ka raksturu nevar mainīt. Tagad jau zinām, ko varam gaidīt no audžubērniem, un viņi zina, ko var gaidīt no mums. Tomēr ceram, ka mūsu darbs nebūs velts. Varbūt ne uzreiz, bet kaut kad vēlāk tam būs atbalss mūsu audžubērnos,” uzskata K.Briede.
Strādā un svin kopā ar
audžubērniem
Dažam šķiet, ka audžuģimenes statuss ir ienesīgs bizness. Patiesībā alga par to ir 80 lati mēnesī gan par vienu, gan par desmit audžubērniem. Uzturnaudu bērniem piešķir pašvaldība, no kuras ir bērni. “Lai pamēģina tikt galā ar šiem bērniem! Domāju, ka atteiktos jau pēc vienas dienas. Diemžēl daudziem nav priekšstata, ko tas nozīmē. Tas ir nepārtraukts darbs ar bērniem. Turklāt katram ir savs raksturs, un nevienu nevar piespiest kaut ko darīt vai nedarīt. Runājam un stāstām,” atklāj G.Briedis. Tiesa, ja vajag, Guntars pasaka arī stingrāku vārdu. Taču nekad nav pacēlis roku ne pret saviem, ne arī pret audžubērniem. Tomēr audžubērni ar bažām vaicā, vai viņus sitīs, kad tiem stāsta, ka ies pirtī mazgāties un pērties. Bērni auguši nelabvēlīgā ģimenē, kurā vecāki lietojuši alkoholu un bijuši vardarbīgi pret bērniem. „Palēnām viņi mācās personīgo higiēnu un sadzīvē nepieciešamo, kas līdz šim bijis svešs. Kaut vai teikt: „labrīt!”, „paldies!”. Arī ēst zupas un dažādus citus ēdienus, ko viņi nebija baudījuši,” stāsta Kristīne.
Viņa secina, ka tas ir vieglāk nekā mainīt bērnu savstarpējās attiecības. Tomēr ir jūtams arī progress. Vivita, kura iepriekšējā skolā nekad nav bijusi sekmīga, pirmajā semestrī 5.klasē nevienā mācību priekšmetā nav nesekmīga. „Viņa ir centīga, turklāt acīmredzot patīk te mācīties. Lai arī nav viegli, meitene mācās ar prieku. Var redzēt, ka tas dod gandarījumu,” vērtē audžuvecāki. Linards 1.klasē mācās otro gadu. Viņš sāk pazīt burtus, kaut ko arī raksta, bet pirms tam nezināja ne „A”, ne „B”. „Sākumā ar Ivo bija smagi, jo skolā katru dienu saņēma piezīmes – neklausa, traucē stundu… Nolēmām, ka nākamajā dienā jāiet skolotājai atvainoties. Divas reizes atvainojās visas klases priekšā un pietika. Tagad ir kārtīgs,” saka G.Briedis. Arī atvainošanās viņiem bija sveša, bet tagad tā notiek savstarpēju pāridarījumu gadījumos. Mazās dvīnes apmeklē bērnudārzu un ir ļoti progresējušas. Viņas sākušas runāt teikumos.
Bērni ir čakli, taču labi strādā pa vienam. Piemēram, Linards pats piesakās lasīt mežrozīšu augļus. Kad darbu dara vairāki kopā, joprojām notiek ķīviņi un kautiņi. Zīļu lasīšanai stimuls bija saldējums – par spaini zīļu. Kad skolēniem bija rudens brīvdienas, visi bērni kopā vakaros rādīja pašu sagatavoto teātra uzvedumu „Sarkangalvīte un vilks.” Ieejas biļete bija konfekte, kas bija jānes katram aktierim. Pirms valsts svētkiem būs dzimšanas diena Līvai, par kuras svinībām jau tiek domāts. Pēc tās visi gaidīs Ziemassvētkus. Audžubērni Kristīnei jautā, vai būs eglīte un varēs to pušķot. Viņu mājās tā bijusi vien dažreiz, bet bērniem nevar būt lielāka prieka par svētku egli.
