Svētdien pie manām un tavām mājas durvīm, iespējams, klauvēs saldumu kārotāji. Tie būs Visu svēto dienas jeb Helovīna svētku svinētāji. Viņi, maskās tērpti, staigā pa mājām, rokās tur izgrebtus ķirbjus un pieprasa saldumus vai sola…
Arī es bērnībā Helovīna svētkos devos saldumu medībās, un jāatzīst, ka to darīju bez īpašas izpratnes par svētku būtību. Vienkārši pakļāvos vecāko kaimiņu bērnu aicinājumam un jautrības labad devos vien līdzi. Nezinu gan, kas mani saistīja tajos svētkos, jo nekad neesmu bijusi saldumu ēdāja. Atminos, ka vienmēr ietērpāmies maskās, sagatavojām glītas kulītes un devāmies uz tuvākajām mājām. Kaimiņu tantes un onkuļi mūs uzņēma sirsnīgi, pacienāja ar kārumiem un priecājās, cik skaistās maskās esam ietērpušies. Sirmgalvji labprāt parunājās ar mums, pastāstīja gan savas sāpes, gan atcerējās pa kādam jaunības dienu stāstam. Labi bija visiem – gan sirmgalvjiem, kas alka parunāt, gan mums – saldumu tīkotājiem. Toreiz tas viss šķita jauki, un, atceroties to, sirdi pārņem siltums.
Tagad manī notiek cīņa – es nezinu, atbalstīt šos svētkus vai ne. Vienā pusē ir siltās bērnības atmiņas, otrā – šībrīža zināšanas par šo svētku būtību. Vērt durvis vai nevērt? Cienāt vai necienāt? Tomēr tie taču ir tikai bērni. Lai jau viņi priecājas un svin viņiem tik saistošos svētkus!
