Es divdaļīgajā maskā saskatu veselību un gara slimību.
98.
Es divdaļīgajā maskā saskatu veselību un gara slimību. Speciālisti, kas te strādā, droši vien saskata ko vairāk. Vai arī es esmu garīgi slima? Kādu laiku es tam nepiekritu, dusmojos, ka esmu te ieslodzīta, kur apkārt daudzi trakie. Mana slimība nav tā ļaunākā un smagākā. Dakteri zina labāk, kas man vajadzīgs, kāpēc es te esmu. Tagad es to saprotu: ja cilvēks grib pacelt roku pret savu dzīvību, tad šīs apsēstības murgs liecina par gara slimību vai vismaz vājumu. Es vēl nevaru galvot, vai uzmācīgā doma no manis ir atkāpusies pilnībā.
Kā uzbāzīga rudens muša, tikpat kā no gaisa, kāpņu galā mani panāk Regīna, kaimiņu palātas slimniece, priecīga, vētraina kā tas vējš, kas tikko virpulī grieza mirstošās lapas. Viņa grib runāties, kustēties, virpuļot un rosīties – viņa grib to, ko negribu es. Jau vairākkārt viņa ir daudziem stāstījusi par savu lauleni Ermīnu, ko uzskata par pirmo savas slimības vaininieku: “Strēlnieks un Pūķis, mātes pienu nedabūjis, kaut viņai krūtis kā arbūzi, tāpēc mums nav laulībā saskaņas. Ņerga un lēnīgais.” Tā viņa domā un tā runā. Šodien viņš atkal bijis ciemos, atnesis saldumus. Regīna rāda pilnas kabatas ar cienastiem: “Ņem un ēd, man jau nelabi! Būtu siļķi vai rasoli atnesis,” viņa pukojas. “Kaut esmu viņu ar siksnu situsi, vienalga, līp pie manis kā muša mušpapīram. Es saku: beigts tu būsi, ar mani karodams, bet šis: “Paārstēsies, kļūsi mierīga, būsi atkal mājās,” viņa mēdās, vīru atdarinot. “Viņš mani izprotot. Kad ar dakteri Tēraudu izrunājās, kā profesors kļuva, izķido manu dvēseli, mierina, bučo, izmīlē, kad biju uz mājām brīvlaikā atlaista, tad paēd un krāc, bet es atkal trakoju, naktī veļu mazgāju, visus lieku pie kārtības. Otrā rītā mājas konsīlijs atkal nolēma mani uz šo kūrortu sūtīt. Mājās man miers nesanāk. Te arī es tikai pēc torpēdas aizmigu un atpūtos. Vēl tagad dūrums sāp, kādu šprici iegrūda. Kā viņi bez manas enerģijas mājās dzīvo? Es viņus dresēju. Tādu mani tēvs ar māti uztaisīja, tāda es pa pasauli maļos. Trako! Ir man arī labs draugs un mīļākais, traki mierīgs lamzīgs vīrs kā lācis…”
Regīna runā un runā, viņai vienalga, vai es klausos, vai teiktais izgaist rudens vējos. Ēdu viņas piedāvātās konfektes, un man jāatzīst, ka no viņas runāšanas arī manī ienācis mazs optimisms stariņš – smieklīgi viņa runā. Pati kā torpēda…
Liekas, arī saule sākusi sildīt, Regīna baro ar cepumu druskām vienmēr badīgos baložus. Regīnai nav miera, un, tikpat ātri kā manā tuvumā kāpņu galā parādījusies, viņa aizsteidzas pašai zināmās gaitās. Baloži uzspurdz gaisā, un arī tie ir prom. Esmu nogurusi no lielās pastaigas un kātoju uz savu nodaļu. Rudens nav mans mīļākais gadalaiks, tikai mana depresija mīl rudens elpu. Pie palātas durvīm mani uzrunā istabas kaimiņiene Laimiņa: “Tev ciemiņš, kāds vīrietis. Runājas ārstu istabā. Gribēju iet tevi meklēt. Man arī šodien būs ciemiņi,” viņa noslēpumaini nočukst, pieliekot brīdinoši rādītājpirkstu pie lūpām.
“Viņi ir slaveni izgudrotāji” – tā Laimiņa ik dienas nenogurusi stāsta par saviem augstajiem radiem. Tāda ir viņas iedomu slimība. Nevienu viņas viesi neesmu manījusi. Esmu jau atklausījusies arī viņas bažas par apkārtējām smakām, apzagšanas bailēm un sīknaudas pārskaitīšanas māniju. Laimiņa skaitās īstens nodaļas inventārs un brīvībā nekad ilgāk par pāris mēnešiem nevarot nodzīvot. Nodaļā viņu pieņem tādu, kāda viņa ir.
