Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anda Plauma.
Dzimšanas vieta, laiks: Ogre, 1960.gada 16.septembris.
Izglītība: augstākā pedagoģiskā.
Nodarbošanās: saimnieciskā darbība.
Ģimenes stāvoklis: precējusies, trīs bērni un divi mazbērni.
Vaļasprieks: sēņošana.
Pagājis gads, kopš tika slēgta Veclaicenes pamatskola. Tās direktore Anda Plauma un vēl pieci skolotāji palika bez darba. Pagaidām tikai A.Plauma ir uzdrošinājusies un spējusi uzsākt sev neierastu nodarbošanos – saimniecisku darbību. Tās pamatā tiek liktas lietišķās mākslas vidusskolā un kursos apgūtas zināšanas, prasmes un iemaņas.
– Vai pēc darba zaudēšanas skolā bija kāds brīdis, kad nolaidās rokas?
– Varbūt palīdzēja tas, ka darbu nezaudēju pēkšņi. Jau vairākus gadus tika runāts, ka skolu slēgs. Lai arī kā centāmies un kādus projektus rakstījām, tomēr skolēnu skaits arvien samazinājās. Pagasta pašvaldība atbalstīja, bet bija skaidrs, ka skola izmaksā pārāk dārgi. Tāpēc sāpīgais lēmums bija jāpieņem. Tiesa, tobrīd rēķināja skolēnu skaitu un sprieda, kur viņi turpinās mācības. Bet par skolotājiem un skolas darbiniekiem neviens nedomāja. Tikām atstāti vieni ar savām problēmām. Ja skolēnu vecāki aktīvi atbalstītu skolu un prasītu to saglabāt, varbūt viss būtu citādi. Igaunijā neslēdz nevienu mazo skolu, jo atzīst, ka pēc gadiem tās atkal būs vajadzīgas. Tagad arī Veclaicenē daudzi atzīst, ka tomēr žēl skolas. Bijušie absolventi vēl arvien te iegriežas un brīnās, ka esmu bez darba. Ja nebūtu bijis šā tukšā gada, es vēl droši vien domātu par iešanu uz skolu. Taču tagad šaubos, vai vēl to gribu..
– Kāpēc?
– Es gadu neesmu stāvējusi klases priekšā. Esmu daudz zaudējusi no tās informācijas, kas ir specifiska skolai, jo neesmu tai sekojusi līdzi. Tas nozīmē, ka atgriezties būtu grūti. Turklāt nospiež apziņa, ka tas, ko es protu un varu, nevienam nav vajadzīgs. Bija tik daudz kas, un pēkšņi nav vairs nekā… Tas grauj pašapziņu. Tāpēc negribējās iet laukā no mājas, lai nevienam nebūtu jāstāsta, ka nav darba. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi. Kam biju svarīga tikai sava amata dēļ, tam es vairs nebiju vajadzīga. Taču tie, kas mani saprata, bija un joprojām ir mani draugi.
– Vai neradās doma visu pamest un aizbraukt no Latvijas, kā to dara daudzi?
– Braukt projām – tā ir izeja cilvēkiem, kuriem nekā nav. Runājot ar tiem, kuri ir aizbraukuši, secināju, ka arī svešumā klājas dažādi. Nevienu jau tur īpaši negaida atplestām rokām. Tāpēc es nolēmu pacīnīties tepat, liekot lietā to, ko zinu un varu paveikt ar savām rokām. Man atbalstu grūtos brīžos sniedza Opekalna draudze, kurā ir ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Esmu pateicīga jaunlaiceniešiem, kuri mani mudināja iziet sabiedrībā pēc ilgā klusēšanas laika. Muzeja nakts pasākumā man uzticēja mājskolotājas lomu. Kad biju uzrunājusi apmēram simts pilnīgi svešu cilvēku, es sapratu, ka spēšu stāvēt arī tirdziņā un piedāvāt savus rokdarbus.
– Droši vien nebija viegli uzsākt savu saimniecisko darbību.
– Viegli nebija, bet kaut kas jādara bija. 15.jūnijā reģistrēju saimniecisko darbību, jo beidzās bezdarbnieka pabalsts un no kaut kā ir jādzīvo. Nav taču vieglāk sēdēt un raudāt. Ja godīgi, es tagad jūtos ļoti apmierināta, ka izšķīros par šo soli. Es atbildu pati par sevi, par pašas izdarīto un neizdarīto. Man vairs nav jāatbild par desmitiem cilvēku un bērniem. Šis darbs man sagādā gandarījumu un prieku. Jā, trūkst naudas. Tās nav tik daudz kā varētu būt, ja katru mēnesi saņemtu algu. Toties visu daru no sirds un ar mīlestību. Es pieņemu to, ka viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek. Secināju, ka atveras citas durvis, ja kādas ir aizvērušās. Es pieņemu, ka šajā dzīves brīdī saimnieciskā darbība ir mans darbalauks.
– Vai tiešām katrs var atrast durvis, kas viņam atvērsies?
– Man šķiet, ka jā. Tikai svarīgi, cik lielā mērā tās grib atvērt. Es nesaku, ka tas ir viegli. Kad pirms Jāņiem pirmo reizi braucu uz tirdziņu Mārkalnē, biju nobijusies kā diegs. Kāds vīrietis pirka linu priekšautiņu, un viņš pamanīja, ka man trīc rokas, to iesaiņojot. Atzinos, ka šī man ir pirmā reize. Tagad skatos pēc apstākļiem, kad potenciālo pircēju vajadzētu uzrunāt un kad labāk to nedarīt. Ja iet garām, es īpaši neuzbāžos. Tomēr nevar arī stāvēt, raidot apkārt niknus skatienus. Gadās sastapt cilvēkus, kas mani atpazīst no pavisam citām situācijām. Viņi pienāk intereses dēļ. Bet gadās arī, ka izliekas nepazīstam.
– Doma likt lietā lietišķās mākslas vidusskolā apgūtās zināšanas un prasmes radās uzreiz, kad zaudējāt darbu?
– Daļēji tā varētu teikt. Tāpēc izmantoju iespēju bezdarbnieku kursos apgūt komercdarbības pamatus. Par laimi, man ir atvieglota grāmatvedība, taču es labprāt apgūtu grāmatvedības zināšanas kursos. Tās nepieciešamas, jo nevaru atļauties algot grāmatvedi. Iespēju bezdarbniekiem dod programma uzņēmējdarbības uzsākšanai un pašnodarbināto atbalstam. Izstrādājot biznesa plānu, var saņemt 2000 latu darbības uzsākšanai, kā arī divus gadus minimālo algu. Lai gan es šajā programmā pieteicos pagājušā gada septembrī, man paskaidroja, ka zaudēju iespēju saņemt atbalstu, ja uzsāku savu saimniecisko darbību. Diemžēl man nebija citas izejas. Tagad cīnīšos saviem spēkiem un meklēšu citas iespējas. Var iesniegt biznesa projektu Hipotēku bankā, lai saņemtu finansiālu atbalstu tā īstenošanai programmā „ALTUM”, kas ir paredzēta uzņēmējdarbības uzsākšanai jaunajiem komersantiem. Esmu nolēmusi izpētīt mikrouzņēmuma darbības nosacījumus, principus un prasības. Turpmāk mazie uzņēmumi varēs maksāt nodokli 9 procentu apmērā no apgrozījuma, tāpēc ar nākamo gadu varētu pāriet uz šo darbības formu. Pirmajā mēnesī, uzsākot saimniecisko darbību, biju krietni mīnusos. Otrajā varēju atgūt vismaz tik daudz, cik iztērēju par materiāliem. Taču ar to ir jārēķinās. Nevar cerēt, ka uzreiz gūs peļņu.
– Kā veidojas piedāvājums tirgum?
– Ierosmi man deva sadarbība ar Gunitu Virku. Sākumā piegādāju viņai izšūtus linu auduma maisiņus smaržu spilventiņiem, bet tagad saņemu gan dažādus augus, gan vilnu dažāda lieluma spilventiņu pildīšanai. Ir cilvēki, kuri tos liek uz gultas spilvena. Citi iekar automašīnā vai nēsā līdzi somiņā. Bērniem tie ļoti patīk. Mans pēdējais eksperiments ir no mazgātas vilnas un dzijas austi paklājiņi. Tie ir mīksti un pūkaini, tāpēc ir jau pasūtīti klāšanai uz taburetēm. Varētu arī aust vestes, kas silda muguru. Tiesa, mans lauciņš ir galvenokārt linu izstrādājumi ar apdruku vai izšuvumiem. Linu audums Latvijā ir dārgs. Daudzi to iegādājas Lietuvā, bet es pagaidām izlīdzos ar vietējiem veikaliem. Gatavoju tējas un dāvanu maisiņus, arī apsējus burciņām, ja tās grib dāvināt. Tiek izšūti telefonu ieliekamie maciņi, lielākas un mazākas mugursomas, iepirkumu maisiņi. Priekšauti sākumā bija šūti tikai no balta linu auduma, bet tagad ir arī krāsaini. Piedāvāju T – kreklus ar apdruku. Sadarbojos ar Apes rokdarbniecēm, kas manus linu un vilnas izstrādājumus nogādāja arī Rīgā. Katrā tirgus vietā pircēji priecājas un saka man labus vārdus. Jau tas dod gandarījumu, ka ir vajadzīgs tas, ko daru.
