Jūsu mati balti kā ābeles zieds,
Bet prātā jums atmiņas lido kā spiets.
Jūsu jaunībai maigums skarbi bija liegts,
Tā vietā smags verga darbs tika sniegts.
Ar skatienu mīļu jūs vērojat dzīvi,
No kuras sāpes raisās tik stīvi.
Nu rokas klēpī jums atdusas klusas,
Tās nebaidās darba, tik laiskas dusas.
Jūsu kājas salušas salā un sniegā,
Kad vienīgais siltums bija
ugunskurs taigā…
Pa jaunības takām atmiņas staigā,
Kur nežēlīgs uzraugs svešā valodā klaigā.
Jūs nāvi un ciešanas skatījāt vaigā,
Kad pietrūka bērnam tēva padoma maigā.
Vien ticība labajam deva jums spēku,
Ka skatīsiet atkal savu tēva sētu.
Jūsu mati balti kā ābeles zieds,
Un atmiņas šodien lido kā spiets.
Jūsu sirdī sāpes un prieks kopā siets,
Un labs padoms nevienam nav liegts.
Šodien, kad jūsu priekšā es stāvu,
Savām jūtām un iztēlei vaļu es ļāvu.
Jūsu spēkam un ciešanām paklanos zemu,
Tā no sevis vislielāko cieņu jums devu.
