Četrdesmit gadus Lidija un Vilhelms Kukliči diendienā kopā strādāja Liepnas vidusskolā, līdz pagājušā gada rudenī izmaiņas pensiju likumdošanā viņus rosināja pieņemt izšķirīgu lēmumu pamest iemīļoto darbu. Kopš šķiršanās no savas skolas pagājis pusgads un nu jau abi pieredzes bagātie pedagogi ir samierinājušies, ka katru dienu vairs nevar dzirdēt bērnu čalas.
Viņi abi bija skolēnu iemīļoti pedagogi. Kad valstī mainīja lēmumu par pensiju apmēru, skola aicināja abus pedagogus atpakaļ, bet viņi uzskata – ja ar godu ir no skolas pavadīti, kā tas bija pērn rudenī īpašā pensionēšanās ballē, tad nevajag atgriezties un jādod vieta jaunajiem.
Skolā – jau no 7.00“Sākums bija grūts – par skolu vien runājām… Bija ļoti nepierasti, ka rītos nav jāpošas uz skolu, bet nu jau esam pieraduši un dzīvojam citā ritmā. Bijām pieraduši agri celties un jau pirms pulksten 7.00 bijām skolā – Vilhelms jau 7.00 trenēja mazos tautas bumbā, jo jau pusseptiņos ar pirmo autobusu bērni atbrauca uz skolu,” stāsta Lidija. Tā kā bibliotēka atrodas skolas telpās, it īpaši septembrī gandrīz katru dienu abi gāja uz skolu. “Bet arī visu ziemu ļoti daudz lasījām grāmatas, žurnālus – it kā gribētu izlasīt visu to, ko iepriekšējos gados neesam paspējuši. Tagad priecājamies par katru jaunu dienu un to, ka darba gados esam strādājuši kopā ar labiem cilvēkiem, mācījuši brīnišķīgus bērnus,” saka L.Kukliča. Lidija neslēpj – nebija viegli pieņemt lēmumu aiziet no skolas. “Bet iekšēji es tam jau gatavojos – pavasarī izvadīju savu audzināmo 4.klasīti, braucot jaukā ekskursijā un paviesojoties pie mums mājās, kur cepām desiņas un jauki pavadījām laiku. Tā bija kā šķiršanās gan no viņiem, gan skolas, turklāt arī jaunajiem skolotājiem vajag darba vietu. Jau pērn bieži sevi pieķēru pie domas, ka varbūt pietiek…” viņa saka.
Bija priekšnojautaV.Kukličs norāda – viņam esot bijusi priekšnojauta, ka vairs skolā nestrādās. Turklāt tieši tad, kad viņš aizgāja no darba skolā, pie Liepnas vidusskolas pabeidza jaunās sporta halles būvniecību. “Kad halli būvēja, es tikai divas reizes biju tur iegriezies – pašās beigās un kad izsniedza atslēgas. Visus gadus sporta stundas esmu vadījis savā mazajā, mīļajā skolas zālītē, tādēļ jaunās halles būvniecība mani nevilināja. Laikam tādēļ, ka jau bija nojauta – to neceļ man. Mazā skolas zāle vienmēr bija bērnu pilna, bet lielajā sporta hallē tā nebūs, jo bērnu skaits samazinās. Protams, sporta halli vajadzēja būvēt, bet jau pirms 20 gadiem… Jā, arī tagad jaunieši Liepnā sporto, bet ne tik masveidīgi, kā pirms vairākiem gadiem. Agrāk bija tā: viena komanda spēlēja volejbolu, bet divas sēdēja rindā un gaidīja savu kārtu!” atceras V.Kukličs.Visvairāk viņš skumst par saviem divpadsmitajiem, kuriem bija audzinātājs. “Šā gada 12.klasei biju audzinātājs kopš 5.klases – žēl, vēl viena gada pietrūka. Viņi man bija ļoti laba audzināmā klase – gudri bērni. Kad viņi mācījās 8.klasē, no 15 skolēniem 9 bija labinieki – tāds gadījums skolā nav bijis,” saka V.Kukličs. Arī viņš piekrīt sievai – ir jādod vieta jaunajiem pedagogiem.
Vienā darbavietā kopā 40 gadusVilhelmam jau kopš saviem skolas gadiem ļoti paticis sports, tādēļ jaunībā nav bijis divu domu, izvēloties profesiju. “Sportoju vidusskolā, armijā – visos sporta veidos man veicās labi,” viņš atminas. Savukārt Lidija nolēmusi kļūt par skolotāju, jo jau kopš agras bērnības paticis iejusties skolotājas lomā. “Manā bērnībā pēckara gados nebija pieejamas burtnīcas – uz mājas bēniņos atrastām lapiņām no kāda žurnāla rakstīju, skolēni bija manas lupatu lelles. Vēlāk ar māsām un kaimiņu bērniem spēlējām skolu – jau toreiz man patika iejusties skolotājas lomā. Mana krustmāte bija skolotāja, viņas ģimenē dzīvoju, kad studēju institūtā – tas viss raisīja interesi par pedagoģiju,” stāsta L.Kukliča. Lidiju pēc Liepājas pedagoģiskā institūta absolvēšanas nosūtīja strādāt uz Liepnas internātskolu, kur viņa strādāja četrus gadus, bet atlikušo darba mūžu – 40 gadus – veltījusi Liepnas vidusskolai. “Kad gadu biju nostrādājusi internātskolā, iepazinos ar savu Vilhelmu, kurš tikko bija atgriezies no dienesta armijā,” viņa smaida. Liepnas vidusskolā L.Kukliča bija sākumskolas klašu skolotāja, mācījusi arī matemātiku. V.Kukličs ar lepnumu atzīst, ka Liepnas vidusskola ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta – no 1967. līdz 2009.gadam. “Nostrādātos gadus nejūt – tik strādā! Vasarās atpūties un tad augustā jau sāc ilgoties atkal pēc skolas,” smaida V.Kukličs.
Mācītu aizvērtām acīmL.Kukliča atzīst, ka nemitīgā kopā būšana ar sākumskolas klašu bērniem arī pašai vienmēr likusi justies sirdī jaunai. “Sākumskolēni ir vispatiesākie bērni un arī ļoti zinātkāri,” saka Lidija. Jautāti, kā atšķiras darba apstākļi un ritms skolā mūsdienās un pirms gadiem 40, pensionētie pedagogi vienā balsī atzīst – agrāk skolotājam nebija jārisina jautājumi, kas saistīti ar disciplīnu. “Tagad ir jācīnās ar disciplīnu, jo – ja skolēniem nav disciplīnas, tad nav nekā. Diemžēl tagad skolēnos ir liela visatļautība, daudzi smēķē. Tomēr pagastu skolās ir labi bērni, jo vecāki par viņiem vairāk rūpējas un uzmana. Paldies Dievam, mums nav bijis lielu konfliktu ar skolēnu vecākiem vai pašiem bērniem. Protams, neizbēgt no ikdienišķiem strīdiem – tāpat kā katrā ģimenē, audzinot bērnus, jo bērni ir jāpamāca, kas viņiem ne vienmēr patīk. Bet kā skolotājai man vieglāk ir strādāt tagad, jo ir vairāk zināšanu, ko sniegt bērniem – to varētu darīt aizvērtām acīm,” saka L.Kukliča. Vilhelms atzīst, ka Liepnas vidusskolā bērniem vienmēr paticis sportot. Viņš vēl tagad priecājas par skolēnu sasniegumiem sportā – vislabākie sasniegumi liepniešiem bijuši tautas bumbā: septiņus gadus bijuši rajona čempioni, četrus – zonas, divus – valsts čempioni. “Ja bērniem ir interese, tad var daudz sasniegt,” saka V.Kukličs. Lidija piebilst, ka vīrs kā sporta skolotājs arī pats vienmēr bijis uz slēpēm – katru stundu slēpoja kopā ar bērniem.
Nebija laika kašķētiesJautāti, kur slēpjas prasme 40 gadus vīram un sievai nostrādāt vienā darbavietā, viņi tikai smaida. “Sieva strādāja telpās, es – pa āru, kad tad kašķēsies?” saka Vilhelms. “Ja es arī kādreiz sāku pavilkt uz kašķi, Vilhelms ar savu dzirkstošo humoru to dzēsa – viņš visu uztver ar humoru un arī man gribi – negribi jāsmejas. Turklāt darbs bija vēl viena lieta, kas mūs abus saliedēja – bija viegli strādāt, savstarpēji pārrunājām skolā piedzīvoto un apmainījāmies viedokļiem, viens otru uzmundrinājām un iedrošinājām. Grūti iedomāties, ja mēs abi strādātu atšķirīgās profesijās – vai tad mums būtu tik daudz kopēja?” saka L.Kukliča. Viņi ar īpašu rūpību glabā grāmatu par Liepnas vidusskolu un ļoti labi atminas savus absolventus – zina, kur katru dzīves ceļi aizveduši. Skaisti atmiņu mirkļi saistās arī ar Liepnas vidusskolas salidojumiem. “Jo vairāk gadu pagājis, kopš absolvēta skola, jo ar lielāku sirsnību un mīlestību atceras skolu, jo arvien vairāk saprot, cik liela nozīme ir skolai un tās sniegtajām zināšanām. Atkalredzēšanās mums ir liels prieks,” viņi saka.
Brīva laika mazJautāti, ar ko tagad aizpilda savu dienu, L. un V.Kukliči atzīst – brīva laika ir maz, jo savā saimniecībā darbs vienmēr atrodas. “Tagad viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir bērnu un mazbērnu gaidīšana. Mums ir dēls un meita, trīs mazbērni – Baiba mācās Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 12.klasē un spēlē gan orķestrī, gan dejo; Andris mācās ģimnāzijas 9.klasē, Edgars – Alūksnes pilsētas sākumskolas 6.klasē un ir aizrāvies ar basketbolu. Pavasarī darba būs vēl vairāk – ir divas siltumnīcas, kur jau veikti piķēšanas darbi, dārzs gaidīs. Vasarās mazbērni dzīvojas pie mums – iesaistām visos lauku darbos un viņiem tas arī patīk,” saka L.Kukliča.Kukliči labprāt ceļo – tā kā radinieki dzīvo dažādās Latvijas vietās, tad vasarās viņi atrod laiku to apciemošanai. Vilhelms atklāj, ka arī šoziem ir tomēr uzkāpis uz slēpēm un ap māju slēpojis, jo tas ir vilinājums, kam sporta skolotājs nevar pretoties.
