Esmu viens no tiem 20. gadsimta divdesmitajos dzimušajiem, kas kā sīkas skaidas, atcirstas no dzīvā tautas koka, tikām mētāti bangojošajā pasaules notikumu okeānā bez reālām iespējām pašiem veidot savu likteni.
Esmu viens no tiem 20. gadsimta divdesmitajos dzimušajiem, kas kā sīkas skaidas, atcirstas no dzīvā tautas koka, tikām mētāti bangojošajā pasaules notikumu okeānā bez reālām iespējām pašiem veidot savu likteni.
Piedzimu zemnieka ģimenē toreizējā Bejas pagasta “Drāķēnu” mājās 1923.gada 9.septembrī. Mācījos Bejas sešklasīgajā pamatskolā, pēc tam Alūksnes Valsts ģimnāzijā. To beidzu 1943.gadā.
Sekoja vācu Valsts darba dienests, latviešu leģions, krievu armija, filtrācijas lēģeri, čekas veidotie darba bataljoni. Vienā lappusē nav iespējams nosaukt visas tās vietas, kur pret savu gribu esmu bijis, ko piedzīvojis un pārdzīvojis. Kam tas interesē, var izlasīt manu grāmatu “Skaidas” un mūsu deviņu autoru kopējo grāmatu “No kariņa pārnākdams”.
Mājās atgriezos 1950.gada martā un tūdaļ iestājos Alūksnes Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā, lai iegūtu tam laikam derīgu dokumentu par vidējo izglītību. Tā paša gada jūnijā skolu beidzu ar sudraba medaļu. Sapnim studēt juridiskās zinātnes treknu sarkanu svītru pārvilka mana nepareizā biogrāfija.
Mācījos neklātienē Tirdzniecības institūtā, pēc tam Jelgavas mūzikas vidusskolā. No 1950.līdz 1964.gadam strādāju tirdzniecībā, tad divus gadus Liepnas internātskolā un no 1966.gada līdz aiziešanai pensijā 1983.gadā Alūksnes bērnu mūzikas skolā.
“No zemes tu esi ņemts, par zemi tev atkal jāpaliek,” māca Bībele. Aplis jau gandrīz noslēdzies. Vēl tikai daži punktiņi apli veidojošās līnijas galā, un būšu tur, no kurienes nācis. Manas dzīves aplī nav tikai melnā, bet arī citas krāsas. Skaistu, gaišām un siltām krāsām krāsotu plankumiņu atstāja arī Alūksnes vakara vidusskola un tajā strādājošie pedagogi, kurus visus ar dziļu sirsnību atceros ne tikai jubilejā, bet ikreiz, kad domās pāršķirstu savas dzīves lappuses. Paldies!
Skola tika atvērta, lai tie, kam pašiem jāpelna iztika, kas tāpēc dienas skolā nevar mācīties, arī iegūtu vidējo izglītību. Diemžēl tādu dzīves pabērnu skaits nemazinās, bet pieaug, tāpēc skolas pastāvēšana ir nepieciešama.
No visas sirds vēlu, lai skolā turpina zelt un ziedēt gadu desmitos dēstītā un ar mīlestību audzētā savstarpējā cieņa starp pedagogiem un audzēkņiem, saticība, uzticība, darba mīlestība, cerība un ticība labākai nākotnei.
Ne pie vienas citas ēkas Latvijas valsts svētais simbols – sarkanbaltsarkanais karogs – nerada tādu emocionālu pacēlumu kā pie šīs Pelnrušķītes – zemē pusiegrimušas barakas. Lai zemes svētība un jūsu darbs dod spēku gara gaismas kokam augt līdz debesīm!
Alfreds Dāvids, 1950.gada absolvents
