“Jāatzīst, ka man šai dzīvē ir laimējies ļoti: man apkārt ir daudz gaišu cilvēku un draugu, man patīk darīt labu cilvēkiem un arī pretī es saņemu daudz laba. Varbūt tieši tāpēc, ka tas viss ir sācies Ziemassvētkos – gada visgaišākajā, visbaltākajā un visskaistākajā laikā,” uzskata alūksniete Inese Priedniece, kas savu dzimšanas dienu atzīmē pirmajos Ziemassvētkos. Tiesa, viņa savā dzimtā nav vienīgā, kas pasaulē nākusi svētku laikā: viena no Ineses vecmammām dzimusi 24.decembrī, bet otra – 25.decembrī. Savukārt par visu laiku skaistāko Ziemassvētku dāvanu viņai kļuvis dēls Artis, kurš piedzimis dienu pirms svētkiem, proti, 23.decembrī.
Izrādās vajadzīgs cilvēks
Ziemassvētki un dzimšanas dienas dažādos dzīves posmos uztverti citādāk, atzīst alūksniete. Bērnībā licies, ka Ziemassvētki ir pakārtoti dzimšanas dienai. “Es gaidīju dzimšanas dienu, nevis Ziemassvētkus, kā visi pārējie bērni,” atceras Inese. Jocīgi šķitis, ka viņas dzimšanas dienā pie dāvanām tiek arī citi ģimenes locekļi, savukārt viņu dzimšanas dienās dāvanas saņēma tikai jubilāri. “Tas viss man galīgi negāja kopā!” viņa iesaucas. Studiju laikā, kad dzīvots kopmītnēs, alūksniete izrādījusies ļoti vajadzīgs cilvēks. “Toreiz jau Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt. Ja gadījās tā, ka es svētku laikā nebiju nekur aizbraukusi, tad tur, kur komandants pieķēra kādu svinēšanu, visi teica: mēs svinam Ineses dzimšanas dienu. Uz jautājumu “Kur tad viņa ir?”, atbilde vienmēr skanēja, ka esmu tikai uz mirkli izgājusi. Pēc tam mani ātri meklēja rokā: ņem pasi un nāc šurp! Un es arī pametu uz brīdi savu svinēšanas vietu, lai dotos palīdzēt citiem,” piedzīvotajā dalās alūksniete.
“Kāpēc viņiem nav eglītes?”
Piedzimstot dēlam, Ziemassvētku svinēšana ieguva jaunu veidolu. Sākās pasākumu rīkošana, uz kuru aicināti tika ģimenes draugi ar bērniem, viesos allaž ieradās Ziemassvētku vecītis un ķekatnieki. “Kas tikai mums tur nenotika! Pat vectēvi un vecmammas uz balli brauca, dzejoļus samācījušies,” atminas Inese. Lai gan nu Artis jau izaudzis un bērnišķīgais prieks par šādi svinētiem svētkiem zudis, arī dēlam, tāpat kā viņai bērnībā, Ziemassvētki kādu laiku asociējušies ar dzimšanas dienām. “Reiz, kad dēls bija vēl maziņš, aizgājām pie draugu bērna uz dzimšanas dienu. Tas bija marta beigās. Vienā brīdī viņš pienāk pie manis un prasa: mammu, kāpēc viņiem nav eglītes? Es viņam paskaidroju, ka tagad nav Ziemassvētki. Pēc tam viņš mazliet paspēlējas ar citiem bērniem, parotaļājas un tad atkal nāk pie manis, jautājot: un kad tad tas Ziemassvētku vecītis beidzot atnāks?” smejoties atceras Inese.
Ģimeniskumu kompensē ar adventes laiku
Inese atklāj, ka pēdējos gados aizsākta kāda īpaša tradīcija adventes laikā. “Katra no četrām adventes svētdienām tiek veltīta kādam ģimenes loceklim. Piemēram, pirmo Adventes svecīti aizdedzam par Arti, nākamo – par tēti Juri, bet divas pēdējās – par mani un meitu Daci, kas nu jau aizgājusi savā dzīvē, tomēr Ziemassvētkos vienmēr ir kopā ar mums. Katrs savā svētdienā mēs vakarā klājam galdu visai ģimenei, izdomājot vienmēr kaut ko īpašu,” viņa stāsta. Tas, ka adventes svētdienās mājās notiek kas neparasts, nepamanīts nav palicis ģimenes mīlulim Ferro, kuram arī tiek kāds īpašāks gardums. Īpašas un mīļas ir arī dāvanas, kas tiek gatavotas abiem jubilāriem. Pēdējos gados viņi ar vīru iesākuši viens otram dāvināt kādu tuvāku vai tālāku ceļojumu, savukārt abi bērni parūpējas par pašu rokām gatavotu nieciņu, kura lielākā vērtība slēpjas sirsnībā, ar kādu tas tapis.
Lepojas ar draugiem
Izņēmums nav arī šis gads, kad, par godu svētkiem un jubilejai, Ineses dzīvesbiedrs izveidojis viņai veltītu filmu. Tajā fotogrāfiju veidā apkopots pēdējos gados piedzīvotais, atspoguļojot ne tikai abu kopīgos ceļojumus, bet arī Ineses lielākos vaļaspriekus. Un tādu viņai nav mazums. Slēpošana, slidošana, florbols, velotūrisms, peldēšana, orientēšanās, dārzkopība, ezotērika, prezentācijas pildspalvu kolekcionēšana – tā ir tikai daļa no lietām, kam Inese velta savu brīvo laiku. “Varbūt es kādreiz neuzspodrinu māju vai neuztaisu vakariņas, bet mums ir daudz skaistu lietu, ko mēs darām kopā,” viņa saka. Daudzās aizraušanās ļāvušas iegūt daudz draugu, ar kuriem kopā tiek rīkoti dažādi pasākumi gan ziemā, gan vasarā. “Man tiešām ir paveicies ar cilvēkiem, jo tas sirsnīgums un mīļums, ko mēs dodam viens otram – tas ir tas pozitīvais, kas pat gada vistumšāko laiku padara gaišu,” atzīst Inese.
