Vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara bija divas Vācijas, kuras atdalīja Berlīnes mūris. Sava veida atšķirīgu ideoloģiju frontes līnija. Kad biju šajā pilsētā, dzirdēju stāstu. Reiz pilsētas austrumu puses iedzīvotāji sadomājuši aizsūtīt dāvanu rietumberlīniešiem. Piekrāvuši automašīnu ar būvgružiem, atkritumiem, mēsliem un izgāzuši otrpus mūrim. Sākumā, protams, dāvanas saņēmēji bija sašutuši. Taču tad kāds vīrs ieteicis sagatavot kravu ar noderīgām lietām, kādu tolaik trūka demokrātiskajā Vācijā. Sūtījumam pielika zīmīti – katrs dāvā to, kas viņam ir.
Šo stāstu atceros, kad kārtējo reizi masu saziņas līdzekļos lasu vai klausos par bažām, kas gadu no gada atkārtojas pirms 16.marta – Leģionāru atceres dienas. Atkal un atkal veidojas pretstāvēšana gluži kā frontē. Leģionāri iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu ziedus tā pakājē. Viņiem uz to ir visas tiesības. Bet tā sauktie antifašisti vēlas protestēt, rīkojot provokācijas. Diemžēl arī viņiem ir tiesības paust savu viedokli… Ko darīt? Rīgas dome nolēmusi neļaut ne vienai, ne otrai pusei doties pie pieminekļa. Taču ies jau tāpat. Ja ne gājienā, tad pa vienam vai diviem, un aci pret aci tiksies pretēji noskaņoti cilvēki. Viņu apziņā karš nav beidzies.
Mēģinu iztēloties, kā būtu, ja sirmie leģionāri rīkotos līdzīgi rietumberlīniešiem – uzsmaidītu un paspiestu roku pretiniekiem. Ko viņi darītu? Nu nemestos taču kauties! Ir laiks nolikt ieročus, kā to dara Normandijā, pieminot savus abās frontes pusēs kritušos.
