Alūksniete Alise Vilciņa nožēlo, ka nav vecākiem jautājusi par sava vārda izvēli. „Esmu dzimusi laukos. Vecākiem bija daudz jāstrādā, tāpēc neatlika laika tādām sarunām. Man šis vārds saistās ar lapsu Alisi no grāmatas par Buratīno, jo darbā mani sauca par lapsu,” stāsta Alise.
Viņa strādājusi meliorācijā. Kad praksē bija atbraucis Lauksaimniecības akadēmijas students, viņš tā arī sauca: „Lapsa, lapsa!” Kad Alise mācījās mehanizācijas skolā, viņu dēvēja arī par Lisiju. Tomēr A.Vilciņai patīk savs vārds, nevis tā interpretācijas. Padomju varas gados viņas pasē bija ierakstīts – Alīsa, acīmredzot pēc šī vārda tulkojuma krievu valodā. Kad mainīja pasi, viņa prasīja, lai vārds tiktu ierakstīts pareizi. „Aizgāju ar dzimšanas apliecību un panācu savu. Teicu, ka gribu savu vārdu – Alise,” skaidro A.Vilciņa.
Viņa atzīst, ka tas ir skaists vārds. Alūksnē ir otra Alise, ko viņa pazīst, arī skolā kādu laiku mācījās vēl viena Alise, taču vairāk ar vārdamāsām nav iznācis tikties. „Rets vārds, domāju jau, ka izzudis pavisam. Taču reiz veikalā dzirdu, ka sauc Alisi. Paskatos – maza meitenīte. Tātad tomēr šis vārds patīk,” secina A.Vilciņa. Viņa vienmēr ir gribējusi uzzināt, ko par Alisi saka Gunars Treimanis, taču līdz šim tas nav izdevies. ”Interesanti, vai es piekristu šim raksturojumam?” vēlas zināt Alise. Jaunībā viņa bijusi strauja kā uguns. „Man vienmēr visu vajadzēja ātri. Arī tagad, ja kaut ko izdomāju, tad man vajag izdarīt uzreiz, nevis atlikt kaut ko uz rītu vai parītu. Darbu jau nekad netrūkst, bet tad vismaz tajā dienā ir miers,” spriež Alise. Viņas straujumu labi raksturo gadījums, kad meitene puisim iecirta pļauku. Mehanizācijas skolas ēdnīcā kāds gribēja viņu izjokot un, kamēr Alise gatavojās sēsties pie galda, paņēma soliņu un viņa nokrita. „Kā cēlos, tā tuvākajam iesitu pļauku. Tiesa, izrādījās, ka tas bija nevainīgs,” atceras Alise.
Viņai ir dēls Normunds, kuru audzinājusi viena. Nu jau ir arī pieci mazbērni. „Draugs bija, bet precējusies neesmu. Nesu tēva uzvārdu tālāk,” saka A.Vilciņa. Viņa nezina, kāpēc tā noticis. Kad Alise vēl dzīvoja laukos, patika sēdēt uz ārdurvju sliekšņa. Kaimiņu sievas brīdināja, ka, sēžot uz sliekšņa, paliks neprecēta. Tad meitene aši atcirta, ka viņa nemaz nedomā precēties. „Laikam jau katram ir savs liktenis,” secina Alise. „Atceros, ka tēvam prasīju, kāpēc neesmu piedzimusi par puiku. Visu mūžu esmu strādājusi vīriešu kolektīvā, un vīriešu darbi ir vairāk pie sirds,” atklāj sieviete. Tomēr tā nav visa patiesība. Viņas dzīvoklī uz galda ir skaisti izšūts galdauts, kā arī citi rokdarbi. Istabā zied puķes, arī nelielajā zemes pleķītī pie mājas galvenā vieta ierādīta puķēm.
