Aizejot es sievai atstāju dzīvokli. Laulības gultu nolēmu neatņemt viņai. Pārējās mēbeles – tāpat. Mājas kinozāli un klēpjdatoru arī neņēmu, lai paliek dēlam. Sievai pateicu: “Es savākšu tikai savas drēbes un ledusskapi.”
Ledusskapis ir gluži jauns, pirms gada pirkts. Es pats personīgi pirku. Bet sieva iecirtās. Neatdošot man un manai maukai ledusskapi nekad mūžā! Jo es, lūk, esot to viņai dāvinājis pērn uz Valentīndienu. Šito stāstu padzirdēja mana tagadējā, un mums bija neliela vārdu pārmaiņa. Lieta tāda, ka pērn Valentīndienu jau svinējām kopā ar manu jauno sirdsāķīti. Vai tiešām sieva domā, ka atgriezīšos, ja viņa paturēs to “Elektrolux” skapi?
Nedomāju, ka šķirsimies tā – strīdoties par ledusskapi. Es taču nevedu sievu uz tiesu. Galu galā mums ir kopīgs, nepilngadīgs dēls! Es vienkārši, iedams prom, gribēju paņemt līdzi tikai vienu lietu. Vai man nav tādu tiesību pēc 15 kopdzīves gadiem?
Mana tagadējā saka, ka patiesībā sieva vienkārši ārdoties, tas esot tikai tāds gribošas kuces trakums. Tādā fizioloģiskā stāvoklī nedabūjusi kuce spējot pat līdz nāvei sakost suni tikai par to, ka viņš viņu negrib. Tā, piemēram, notiekot tad, ja izkastrē vecu suni. Viņam gribēšana paliek, bet izdarīt neko nevar. Tāpēc kuces no naida kļūst nekontrolējamas. Es gan mazliet tā kā līdz galam nesapratu šo metaforu… Varbūt mana tagadējā gribēja teikt, ka patiesībā viņas visas ir kuces, kad mēs šās pametam? Iznāk, ka būt vīrietim ir ļoti bīstami. Un katra pamestā to vien sapņo, kā atriebībā izkastrēt vīrieti un nograuzt līdz nāvei. Brrr…
Lai sievai paliek ledusskapis, bet man klāt viņa netiks.
