Arī es piederu pie tām, kas savā dzīvītē izsapņojusi sapni par balto kāzu kleitu. Bērnībā vecāki bieži ņēma līdzi uz kāzām, kuru centrā vienmēr bija viņa – cēlā un teju apgarotā līgava. Visi pievērš viņai uzmanību, skatās, apbrīno. Es arī gribu! Līgavainis? Ai, nē, tas šajā notikumā ir kaut kas otršķirīgs, prātoju savā mazajā galviņā.
Paaugoties izpratne par ģimeni, protams, mainījās un attīstījās. Lielu artavu tajā deva mani vecāki, kas aizvien dzīvo kopā laimīgi un saskanīgi, tomēr meitenīgās ilūzijas par to, kas ir laulība, var būt patiesi smieklīgas. Atceros, sēdējām reiz bariņā tādas jaunas meitenes un spriedām, kā būs, kad apprecēsimies – kā vīrs mūs nēsās uz rokām, kā lutinās un lolos, apbrīnos un veltīs mums visu uzmanību. Citādu attieksmi mēs vienkārši nepieļautu! Toreiz vēl nesapratu, par ko tik gardi smējās viena no mūsu kompānijas, kura jau vairākus gadus bija precējusies, piebilstot: «Bet jūs taču veidosiet ģimeni ar vīrieti!»
Vajadzēja paiet kādam laiciņam, līdz beidzot satiku savu īsto un vienīgo, ar kuru sapratāmies no pusvārda, dalījām intereses un kaifojām par kopābūšanu. Nu līdzīgi, kā dzied Olga: «Ikreiz kad tu man blakus nāc, ir svētku diena!» Mums bija šī sajūta, bija sajūsma, aplidošana, daudz romantikas. Mēs apprecējāmies pēc piecu gadu pazīšanās.
Un tad sākās ikdiena un apziņa, ka vīrietis tiešām ir no citas planētas, kuram grūti iedomāties, kāpēc es jūtos tā vai šitā un kā ar to visu tikt galā. Kāpēc mani jāvelk ārā no emociju bedres, kad esmu tajā iekritusi, jautājot un interesējoties, kas noticis. Kāpēc ir tik svarīgi vispār sarunāties ar mani kaut par niekiem, samīļot, paņemt aiz rokas, pateikt komplimentus. Sākumā par šādām vīra neizdarībām es vienkārši raudāju, bet tad sapratu, ka jāņem talkā citi līdzekļi, citādi būs vāks! Sāku skaidrot – lēni, pacietīgi un «neuzbraucot», jo to laikam neviens vīrietis nespēj izturēt. Attiecībās ļoti daudz atkarīgs no bērnībā redzētā parauga. Vīra vecāki bija ātri izšķīrušies, un neko prātīgu viņš nebija piedzīvojis.
Arī man nācās mainīties un pielāgoties, īpaši, kad redzēju, ka sievišķās metodes nedarbojas. Piemēram, kad vīram ir slikti, viņš kā vīrietis «ielien alā» – sēž tur, risina savas problēmas un necieš, ka kāds traucē un nemitīgi uzplijās ar jautājumiem: «Kas tev ir, kā varu palīdzēt?». Tagad zinu – agrāk vai vēlāk viņš iznāks, un viss būs kārtībā. Jāmācās visu laiku, bet, vienalga, viņš ir un paliek mana mūža lielā mīlestība!
