Slimnīcā ārstēto pacientu skaits nākamgad jāsamazina par 15 procentiem, Veselības ministrija skubina ārstniecības iestādes. Vienlaikus tiks veicināta ambulatorā aprūpe, jau sākusies izvērtēšanas procedūra atlases konkursam, kuras medicīnas iestādes iegūs tiesības nodrošināt medicīnisko aprūpi mājās.
Grib mainīt attieksmi
“Ārstēšanās slimnīcā ir galēja nepieciešamība, tas reiz ir jāsaprot. Jāizmanto visas iespējas ārstēties ambulatori – tas ir gan pacientu ērtības, gan epidemioloģiskās drošības dēļ. Profilakse un ārstēšanās ambulatori valstij izmaksā lētāk nekā pacienta ārstēšana stacionārā,” uzsver veselības ministrs Ivars Eglītis. Liela daļa pacientu, kuri nonāk slimnīcā, ir tieši nepietiekamas ambulatorās aprūpes un nepilnvērtīgas ārstēšanas upuri. Nesakārtota infrastruktūra un sociāli ekonomiskā situācija ir skaidrojums, nevis attaisnojums, kuru nevajadzētu pacensties novērst. Mājas aprūpes ieviešana ir pirmais solis situācijas uzlabošanā tāpat kā papildu finansējums ģimenes ārstiem.
“Ģimenes ārsts to tik un tā nespēj izdarīt ne viens, ne ar savu vienu māsu. Tas tiešām varētu būt atsevišķs dienests, kas ar ģimenes ārstu sadarbojas,” uzskata ģimenes ārste Anita Liepa. Līdz šim pastāvēja strikts dalījums “ģimenes ārsts – slimnīca”, kuram pa vidu nereti pazuda pacientam nepieciešamā palīdzība. Medicīniskā aprūpe mājās varētu palīdzēt gadījumos, lai nenokļūtu slimnīcā, kā arī lai atveseļošanās veiksmīgāk notiktu mājās.
Aprūpe nav ārstu uzdevums, atgādina speciālisti. Tieši tāpat kā ārstu uzdevums nav doties uz neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu – to dara speciāli apmācīti paramediķi.
Nodarbosies profesionāļi
Paredzēts, ka medicīnisko aprūpi mājās nodrošinās sertificētas medicīnas māsas vai ārstu palīgi. Turklāt māsām jābūt speciāli apmācītām, ar vismaz trīs gadu praktisko darba pieredzi slimnīcu nodaļās vai ambulatorajās ārstniecības iestādēs, tajā skaitā ģimenes ārstu praksēs. Lai pacients ilgāku vai īsāku laiku saņemtu šādu aprūpi, ir jābūt noteiktai diagnozei, turklāt aprūpes nepieciešamība jāpamato ģimenes ārstam vai speciālistam. Tāpat ir izstrādāti vairāki kritēriji, to skaitā atzinums, ka nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus nevar sniegt profesionāli nesagatavotas personas, piemēram, tuvinieki, kaimiņi, sociālie darbinieki.
“Iespējams, sociālie darbinieki nākotnē varētu tikt atbilstoši apmācīti, bet pagaidām tam nav izstrādāti nosacījumi,” stāsta Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras Kurzemes filiāles Līgumdaļas vecākais speciālists Āris Pētersons. No finansētāja viedokļa, sarežģītākais jautājums ir par transporta izdevumiem, kas krasi atšķiras pilsētā un laukos. “Mājas aprūpe laukos tomēr var izmaksāt dārgāk nekā pacienta uzturēšanās mazā lauku slimnīcā. Turklāt vēl ir jāatrisina dažādas tehniskas lietas, piemēram, kā feldšeris iepirks nepieciešamos katetrus,” spriež Ā.Pētersons.
Pašiem sava republika
Tie, kuri veiks medicīnisko aprūpi mājās, paši plānos apmeklējumu grafiku saskaņā ar ārstu norādījumiem, kā arī informēs ārstniecības iestādes vadītāju vai pašvaldību par nepieciešamību pacienta aprūpē iesaistīt citas ārstniecības personas vai sociālos dienestus. Viens no aprūpētāja uzdevumiem būs izglītot un apmācīt pacientu un viņa ģimenes locekļus aprūpes pasākumu veikšanā. Zināšanas nepieciešamības gadījumā ļautu pašiem rūpēties par savu slimnieku.
Uzziņai
Medicīniskās aprūpes mājās pakalpojumu sniedzēji nodrošina šādu kategoriju slimnieku īslaicīgu vai ilgstošu aprūpi mājās, ja ģimenes ārsts vai speciālists pamatojis aprūpes mājās nepieciešamību:
pacienti pēc operācijām un traumām;
guloši pacienti ar ļaundabīgiem audzējiem;
cukura diabēta pacienti ar kustību traucējumiem;
pacienti ar psihiskiem traucējumiem, izgulējumiem;
pacienti, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe u.c.
No atlases procedūras nolikuma
