Beidzot es saprotu – tev vienkārši patīk drāmas.
Bet es tev to piedodu, jo – ārēji tu ļoti atgādini manu vecmāmiņu. Toties raksturi jums atšķirīgi kā diena un nakts.
Tev patīk ciest, justies nelaimīgai, nesaprastai, negribētai, nevarīgai, nemīlētai. Pareizāk – tev patīk par to žēloties. Kā neviens tevi nedzird un neuzklausa, neciena un neatbalsta, izvairās un atstumj. Kā, aizbildinoties ar nevaļu, pārtrauc sarunu, bet aiz stūra pusstundu sarunājas ar nejauši satiktu paziņu. Kā tavus uzdāvinātos ziedus ieliek vāzē uz palodzes, nevis novītušo rožu vietā uz galda. Kā gaidītās sajūsmas vietā par atnesto dāvanu tu saņem vien aizņemtības apzīmogotu „paldies”.
Es mācījos tevi uzklausīt, saprast un mierināt. Lai nebūtu tāda kā citi. Jo tu pie manis atnāci pēc mierinājuma.
Mācoties klausīties tevī, es ievēroju, ka tu spēj žēloties par jebko – vēsu un karstu laiku, lētu un dārgu pārtiku, laipnu un nīgru pārdevēju, īsu un garu rakstu laikrakstā, labu un sliktu kaimiņu, jo – arī par to labo neko tā īsti nevar zināt! Kāpēc viņš pret tevi pēkšņi tik labs? Kāpēc tik medaini laipnīgs? Ka tik kaut ko aiz muguras neperina! Re, kā aizdomīgi paskatījās un vēl pasmaidīja! Tevī klausoties, es varēju tikai brīnīties – par ko tikai nevar pažēloties! Pat par elektrību stāvlampas spuldzītē, kura nez kāpēc kļuvusi spožāka!
Pārāk daudz laika brīnīties gan man nesanāk – lai arī cik raiti tu žēlotos, es manu, kā ar acs kaktiņu tu vēro mani: vai sadzirdēju, vai uztvēru būtisko, vai man patiesi kļuva tevis žēl. Varbūt vajag atkārtot vai sākt no gala? Varbūt paraustīt mani aiz piedurknes vai žaketes pogas?
Par laimi, jau esmu iepazinusi tavus žestus un žigli iesaistos sarunā. Jā, es saprotu, ka ir skumji, es saprotu, ka sāp, un nojaušu, kāpēc nenāk miegs. Varbūt bezmiegam varētu līdzēt kāda karstas tējas tase? Jā, es saprotu, cukurs atkal ir kļuvis dārgāks un ūdens arī, bet – bez salduma dzīve patiešām pliekana paliks. Varbūt man piedāvāt kabatlakatiņu?
Jūtu, kā tavas žēlabas kā migla ieplešas manā ikdienas darbā. Jau atkal! Jau atkal tu esi manas pasaules naba, un, ja vien es nevēlos kļūt līdzīga tiem, kas tev dara pāri, man nav izvēles, jo – esmu tevi pieradinājusi. Pie domas, ka protu tevi uzklausīt un spēju saprast. Ka aizejot nepagriežu tev muguru un varu sniegt mierinājumu. Vakar, šodien, rīt. Tepat vien būšu. Visas astoņas stundas darba laika. Gatava iejūtīgi klausīties un mierināt.
Vakar, ieraugot ienākam tevi, es piecēlos un aizmuku. It kā tā varētu apklusināt tavu žēlošanos. Bet tu sēdēji un pacietīgi gaidīji mani. Atkal žēlojies par tukšo somu, ejot uz veikalu, un pilno, nākot no tā, par badainajiem un pabarotajiem pagalma kaķiem, par cilvēkiem, kas nevar atrast laiku tevi uzklausīt.
Es pametu savu slēptuvi, lai nostātos tev blakus un pajautātu: „Un kas tad šodien jūs tā sarūgtinājis?”
Es zinu, ka jau pēc mirkļa tavi pirksti pieķersies manas aproces pogai…
Es ļauju tev runāt. Gan par vilnas un plānajām zeķēm, gan par bieziem un plāniem laikrakstiem… Tad es lēnīgi saņemu tavu plaukstu, lai atbrīvotu savu gandrīz jau notrūkušo aproces pogu.
„Vai, re, kādi slikti diegi! Tā jau atkal trūkst nost!” saku un savelku skumju grimasi. „Nesen nopirku adatas, bet ar tik mazām acīm, ka nevaru diegu ievērt. Un pogcaurumi arī tik mazi.”
Tu vēro manas žaketes pogas izstiepušos kātiņu un jau ievelc elpu, lai ko piebilstu, bet es turpinu: „Labi gan, ka jūs to pogu pieturējāt, citādi būtu notrūkusi! Kur gan es tagad tādu pat dabūtu?”
Es paceļu skatienu un ieskatos tavās izbrīnītajās acīs.
„Bet es …” tu sāc, taču turpmākie vārdi paliek nepateikti.
Jā, ko gan tu?
Es laipni aplieku tev roku ap pleciem un vedinu uz durvju pusi, vēl kaut ko runādama par vēsu un karstu laiku, lētu un dārgu pārtiku, laipnu un nīgru pārdevēju… Neko jaunu man nenākas izdomāt. Frāzes, kuras nu izrunā mana mute, ir tavi karogi. Tie, kurus vicinādama tu diendienā ieradies pie manis.
Manu runas plūdu apmulsināta, tu klusē.
