Šoruden sēņu mežos ir daudz un dažādas. Alūksnietei Lolita Vanagai Alūksnes rajona mežos, kur viņa ik rudeni dodas pēc meža veltēm, par sēņu trūkumu nekad nav jāsūdzas.
Ar diviem pilniem spaiņiem sēņošana šogad beigusies vai ik reizi, kad pēc darba vai brīvdienās nolemts nesēdēt mājās, bet gan sarūpēt meža veltes, ar ko ģimenē visi mielojas gardām mutēm.
Paļaujas uz pārbaudītām vērtībām
Par tradicionālajām sēņošanas vietām kļuvusi Ziemeru un Alsviķu pagasta Karves apkaime, dažreiz arī meži Apes pusē. „Parasti cenšos doties uz pazīstamiem mežiem, kur zinu, ka neapmaldīšos,” saka L.Vanaga. Tiek lasītas arī tās sēnes, kuras pašai ir pazīstamas, neeksperimentējot ar neko nezināmu. Rezultātā spainī krājas bekas, baravikas, apšukundziņi, gailenes un podiņi – sēnes, no kurām pagatavotie ēdieni garšo arī ģimenei. Lai gan lielākā daļa sēņu tiek pārstrādātas ziemas krājumiem, vismīļākais ēdiens ir vienkārša sēņu mērce un karbonādes no bērzlapītēm. „Mēs tādus lielus kulinārijas brīnumus no sēnēm nemaz netaisām. Laikam vajadzētu sākt pamēģināt, bet līdz šim vēl nav sanācis,” norāda L.Vanaga.
Vaļasprieks ar tradīcijām
Kaut gan sēnes tiek lasītas praktiskos nolūkos, tas galvenokārt ir ģimenes vaļasprieks. Parasti L.Vanaga sēņot dodas kopā ar mammu vai draudzenēm. „Sarunājam arī citus, lai būtu pilna mašīna, kompānija, un tad katrs ar savu spaini mežā iekšā,” viņa saka. Sevišķi lielu gandarījumu sēņošana sniedz darba dienu vakaros, kad birojā nosēdēta visa diena un pastaiga pa mežu sniedz vakarā nepieciešamo relaksāciju. Ir pat bijuši gadījumi, kad sēnes ir salasītas, bet atdotas citiem, jo par galveno tobrīd kļuvis pats sēņošanas prieks. Ar šo ģimenes vaļasprieku saistās arī atsevišķi rituāli. Tā kā sēnes tiek tīrītas uzreiz pēc to salasīšanas, tad gadījumos, kad mežā būts kopā ar kādu no ģimenes, ar sēnēm pielasītie spaiņi tīrīšanas procesā tiek samainīti. „Tas tāpēc, lai papriecāties par savu „lomu” varētu ne tikai pats sēņu lasītājs, bet arī otrs varētu uzzināt, kādas sēnes ir izdevies salasīt.”
