Mani pirmie Deju svētki bija skolas gados. Tie sākās mēģinājumos, kad Valmieras estrādē svīdām karstā saulē un garā virtenē atkal un atkal skrējām uz deju grīdu.
Mani pirmie Deju svētki bija skolas gados. Tie sākās mēģinājumos, kad Valmieras estrādē svīdām karstā saulē un garā virtenē atkal un atkal skrējām uz deju grīdu. Bet netikām, jo atskanēja virsvadītājas Mildas Letiņas skaļš sauciens: “Atpakaļ!”. Likās, ka mūsu “Garajam dancim” nekad nebūs gala. Tā bija arī vēlāk, kad dejoju jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvā. Tikai tas vairs neradīja ne izbrīnu, ne neapmierinātību, jo zināju, ka tikai ar sāļu sviedru garšu tiek noslīpēts dejas soļu un zīmējumu raksts. Tad svētkos var izjust un izbaudīt deju, kurā “runā” viss – smaids un mirdzošas acis, rokas, kājas un arī ķermenis.
Tagad deju svētkus vēroju televīzijas tiešraidē. Koncertā “Dejai – 60” likās, ka dejās izdzīvotie gadi aizzib acu priekšā. “Visi ciema suņi rēja” bija mūsu kolektīva himna, ar kuru sākām un beidzām saviesīgus pasākumus, kopējus izbraukumus. “Es mācēju danci vest” ievadīja daudzus koncertus. Kad Daugavas stadionā dejojām “Piebaldzēnus”, lietus lija aumaļām. Slapjajos tautas tērpos, kas bija kļuvuši smagi, jutāmies lieliski, jo mums uzgavilēja skatītāju tūkstoši. Spēcīgas emocijas lika pār vaigiem ritēt asarām, kad dejotāji sadevās rokās, skanot triju Baltijas valstu komponistu dziesmai “Atmostas Baltija”. Šīs un daudzas citas dejas ir ne tikai mans zelta fonds. To papildina arvien jaunas dejas – azartiskas, dzirkstošas, kvēlas un smeldzīgas. Tās izjūtu un izdzīvoju gluži tāpat kā kādreiz dejotās.
