Nu jau otro nedēļu saulīte sākusi ripot no saulgriežu kalna lejup. Dažs spriež, ka tieši vasaras garāko dienu un īsāko nakti varētu uzskatīt par jauna gada sākumu.
Nu jau otro nedēļu saulīte sākusi ripot no saulgriežu kalna lejup. Dažs spriež, ka tieši vasaras garāko dienu un īsāko nakti varētu uzskatīt par jauna gada sākumu. Man tomēr negribētos to sākt ar domu, ka dienas sarūk. Viss ir relatīvs, tāpēc katras beigas ir kaut kā jauna sākums.
Šobrīd “līgo” aizlīgojis pār kalniem un lejām, kur svaigi pļauti smaržo siena vāli.
Tās pašas jāņuzāles, vēl arvien visvērtīgākās mājlopu ziemas barībai. Bet tikpat karsti kā pļāvēji jūtas pašdarbnieki, kas jau rīt stāsies Dziesmu un deju svētku “vālā”. Tagad pār visu Latviju aust mūzikas saule, kas liks iemirdzēties katram dziedātājam, dejotājam un svētku dalībniekam.
Vai gan jābrīnās, ka nerimstas ažiotāža par biļešu deficītu uz svētku atklāšanas koncertu? Nekas – ne televīzijas tiešraide, ne lielie ekrāni Doma laukumā, ne fotogrāfijas un informācija presē – nespēj kompensēt klātbūtnes efektu. Emocijas, kas uznes kopā ar dziesmu kalnā, un dejas ritms, kas kā vējš jūru saviļņo līdz pašiem sirds dziļumiem. Domāju, šādā brīdī ne viens vien nožēlo, ka nav kopā ar tūkstošgalvu kori lielajā estrādē vai arī savu soli neievij deju rakstos Daugavas stadionā. Tomēr pilnībā atbalstu to, ka lielākais rezervēto biļešu īpatsvars ir domāts jaukto koru dalībniekiem un kolektīvu vadītājiem. Viņi tās “ir pirkuši” ar sūra mēģinājuma darba sviedriem. Nekas nedrīkst sabojāt šo īso pacilātības mirkli, kad var arī redzēt svētkus no malas.
