2008.gads izsludināts par gadu „Vācu kultūras ietekme latviešu kultūrā”, un Trapenes pagasta iedzīvotājiem ir svarīgi zināt tās vietas pagātni, kurā dzīvojam šodien, tāpēc visi tika aicināti uz dzīrēm barona Voldemāra fon Vulfa medību pilī.
2008.gads izsludināts par gadu “Vācu kultūras ietekme latviešu kultūrā”, un Trapenes pagasta iedzīvotājiem ir svarīgi zināt tās vietas pagātni, kurā dzīvojam šodien, tāpēc visi tika aicināti uz dzīrēm barona Voldemāra fon Vulfa medību pilī, lai tur iepazītos ar viņa dzimtas vēsturi un atstāto mantojumu – Bormaņu muižu.
Aicinām kaut uz mirkli neklātienē pabūt Bormaņu pilī barona dzīrēs.
Laika zīmes izlīkumo pa dzimtas koka zariem
Barona pils zāle ir cilvēku pilna. Gan tauta (uz skatuves šoreiz – skatītāji), gan zāles vidū pie klāta galda augstie viesi no tālienes, gan barona galms gaida ierodamies barona kungu ar kundzi un meitu. Fonā skan klusa mūzika un durvis lēnām veras…
Trīs laika zīmes (Valija Emma Šļukuma, Dzidra Zariņa, Svetlana Spalviņa) nāk kā parādības no pagātnes, lai stāstītu par visu Vulfu dzimtu un it īpaši par baronu, ko saucam par savējo – Voldemāru fon Vulfu. Pie sienas dižojas Vulfu dzimtas koks, kura saknes aizvijas 1663.gadā, kad dzimis Johans fon Vulfs, aizejot no šīssaules 1748.gadā, atstājot aiz sevis 22 (!) bērnus. Laika zīmes izlīkumo pa dzimtas koka zariem, līdz nonāk virsotnē pie barona Voldemāra fon Vulfa, dzimuša 1866.gadā, kurš vēlāk no tēva mantojis Alzeles muižu Gaujienā un Bormaņu muižu Trapenē. Barons bijis darbīgs cilvēks, kuram ļoti paticis ātrums un automašīnas, tādēļ viņš 1903.gadā kā viens no pirmajiem Vidzemes baroniem nopircis automašīnu “Mercedes Benz”, turklāt pats arī to vadījis un drīz vien jau piedalījies automašīnu sacensībās “Līzespasts-Vireši”, kurās arī uzvarējis. Barons Voldemārs fon Vulfs bijis progresīvi domājošs un sapratis, ka labāk strādā tie cilvēki, kuriem ir izglītība, tādēļ viņš zemniekiem cēlis skolas. 1881.gadā Lejastrapenē atvēris skolu, kuru nosaucis savā vārdā par Voldemārskolu, bet 1905.gadā uzcēlis Verasskolu, nosaucot par godu savai meitai Verai. Bormaņu muižā barons Voldemārs fon Vulfs valdījis no 1890. līdz 1918.gadam, kur viņš bieži uzturējies savā medību pilī, jo aiz muižas atradušies briežu un fazānu dārzi. Lai gan īstais barons kopš 1924.gada skatās uz saviem īpašumiem no mākoņa maliņas, tomēr šodien ir tāda īpaša diena un, tiklīdz laika zīmes pieklust, divi simpātiski sulaiņi (Atis Gailītis un Atis Valters) ver durvis un cienīgi skanīgā balsī piesaka: “Barons Voldemārs fon Vulfs ar ģimeni!”
Kā jau īstenam saimniekam pienākas
Apbrīnojamā vienprātībā reizē, it kā tas būtu dienām un stundām mēģināts, visi zālē esošie pieceļas kājās un, mūzikai skanot, cilvēkiem elpai aizraujoties, zālē cēli un pašapzinīgi, kā jau īstenam saimniekam pienākas, nāk barons Voldemārs fon Vulfs ar kundzi un meitu (pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Liberts ar sievu Ingu un meitu Kristīni). Bez vārdiem – vienas vienīgas emocijas, kurām gan ilgi nav vaļas ļauties, jo zālē ar ziņojumu par nule kā notikušām medībām braši iesoļo mednieks (Juris Puļļa). Izrādās, ka fazānu un briežu medības ir bijušas gana veiksmīgas, un kas gan atliek baronkungam? Nekas cits, kā dot rīkojumu par medījuma lietderīgu izmantošanu, proti, briežus pēc apstrādes nolikt ledus pagrabā, savukārt fazānus pagatavot pusdienām. Kamēr pavāri rīkojas, viesus izklaidē galma dāmas. Skan dziesmas (sieviešu vokālā ansambļa “Ilūzija”, Auces Javas un Ingas Vistiņas izpildījumā – vadītāja Ina Java), rit deju soļi (senioru deju kolektīva “Bormanītes” izpildījumā – vadītāja Svetlana Spalviņa), kamēr atkal jau mednieks, bet šoreiz ar savu dāmu (Santa Tomiņa) dodas zāles vidū, lai pastāstītu baronam un viesiem mednieku stāstus, gan mūsu puses teikas un nostāstus. Laiks paiet nemanot un, skanot jautrajai “Pavāru dziesmai”, ar mielastu (īstu, kuru cepa un vārīja Ruta Bērziņa) zālē iedejo trīs vienkārši apburošas (tērpu dizains – Dzintra Karpova) pavāres (Edīte Kārkliņa, Īrisa Popoviča un Vineta Šmite). Labu apetīti, baronkungs!
Pagātne savienojas ar tagadni
Ir pienācis brīdis vakara pēdējai dziesmai par to, ka katram vistuvākais ir savs tēva nams, sava dzimtā vieta. Barona dzimtas koku nomaina saules apspīdēts Latvijas siluets – “Mēs – Latvijai” un, lēnām ieslīdot zālē, dziesmu uzsāk lielāku un pirmsskolas vecuma bērnu kolektīvi, soliste Diāna Zariņa. Pagātne savienojas ar tagadni – mūsu visu, arī Vulfu dzimtas – turpinājumu, lai sāktu jaunu lappusi Trapenes pagasta vēstures grāmatā. Dziesmai pievienojas visi, arī baronkungs ar ģimeni un noslēgumā barons Vulfs aicina klātesošos aplūkot medību trofeju izstādi. Savas vērtīgās trofejas neturēja zem pūra Austris Gailītis, Zintis Andersons, Jānis Sēkliņš, Juris Puļļa, Zigfrīds Dobelnieks. Ekspozīciju un materiālus par barona Voldemāra fon Vulfa dzimtu aktīvi, rūpīgi un laikietilpīgi vāca Valija Emma Šļukuma, Svetlana Spalviņa, Maija Kalniņa un apkopoja Dzidra Zariņa, izstādi kopā lika un noformēja Uldze Jansone un Edīte Kārkliņa. Pasākuma idejas autore ir Dzidra Zariņa, scenārija autore – Svetlana Spalviņa, muzikālais pavadījums – Ina Java.
Iepazīšanos ar izstādes ekspozīciju par barona Voldemāra fon Vulfa dzimtu, dzīvi un laikmetu, kurā viņš dzīvoja, kā arī par Bormaņu muižu joprojām var turpināt Trapenes pagasta muzejā.
Vienmēr mīļi gaidīti Trapenē!
Barona fon Vulfa kapelmeistars
