Es kā autovadītāja ar prieku un sajūsmu uzņēmu apdrošinātāju ierosinājumu par „ātruma polišu” ieviešanu.
Es kā autovadītāja ar prieku un sajūsmu uzņēmu apdrošinātāju ierosinājumu par “ātruma polišu” ieviešanu. Būtu jau glaimojoši, ja manus sastrādātos nedarbus nomaksātu kāds cits. Nevarētu sevi saukt par braucēju, kas vienmēr un visur ievēro ceļu satiksmes noteikumus, gadās arī man ātrumu pārkāpt šo 20 kilometru stundā robežās. Paši apdrošinātāji norāda, ka tas būtu atbalsts godprātīgiem autobraucējiem, kas reizi gadā nejauši pārkāpuši atļauto ātrumu, un tas nekādi nemudinās pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus. Man liekas, ka mudinās gan pārkāpt, un tā jau būs apzināta rīcība, kas manī nevis vairs kā autovadītājā, bet cilvēkā rada bažas.
Ja tā būtu tikai viena ātras braukšanas reize, tad uztraukties nebūtu vērts, bet zinu, ka ātruma pārsniegšana kļūs par normu un sistemātisku parādību. Ne jau vienmēr policija spēs fiksēt visus pārkāpumus, būs daudz braukšanas reižu, kad tas netiks vispār pamanīts un pa ceļam policija negadīsies. Tad tas radīs draudus citiem automašīnu vadītājiem, riteņbraucējiem vai gājējiem. Jau tagad braukšanas kultūru var saukt par agresīvu, tad “ātruma polišu” ieviešana dos zaļo gaismu vēl lielākām nekārtībām uz ceļiem.
Šis būtu solis ceļā uz vēl lielāku visatļautību un bezatbildību. Tad jau apdrošināsimies arī pret smagāku noziegumu izdarīšanu un paši vairs neatbildēsim par savas rīcības sekām. Kārlis Ulmanis ir teicis: pats dari, pats izpildi, pats atbildi!
