Dārzā puķes vēl zied, Rīt tās apklās salna. Aurodams rudens sāks diet Krāsaino lapu kalnā. Sirds līdz ar biti sāp – Ko tu te lido vēl?
Dārzā puķes vēl zied,
Rīt tās apklās salna.
Aurodams rudens sāks diet
Krāsaino lapu kalnā.
Sirds līdz ar biti sāp –
Ko tu te lido vēl?
Rudens tik un tā nāks
Tā, kā pienākas.
* * *
Šai melnā naktī
Ieklausās pūces,
Skan lietus šķinda.
Es līdzi klausos.
Man saveras dzīve
Spalgi kliedzošās rindās.
Jau ziemas diena
Kā balta mākoņsiena
Mums cauri skatās.
***
Lai esības
prieks…
Kad lietus vīriņš ar lejkannu
slapina,
Kad pērkoņi zibeņiem izkaptis
kapina,
Ir saulainu stundu mazāk, bet
toties
Varam uz darbu bez putekļiem
doties.
Bet kur tad peļķes un slapjās
kājas?
Tā jau mums vienmēr šai pasaulē
klājas –
Kad saule karsē, gribam, lai lītu,
Kad līst – kaut saulīti ieraudzītu.
Un tā tam jābūt – pat vēju šalkas
Mums dvēselēs modina laimes
alkas,
Lai esības prieks kā valdniekiem
kronis
Gan sapņos, gan svētkos mums
pavadonis.
