Vispirms pieaugušajam skaidri vajadzētu noformulēt, tieši kādu uzvedību no bērna velētos, “labu uzvedību”, bet kādu?
Vispirms pieaugušajam skaidri vajadzētu noformulēt, tieši kādu uzvedību no bērna velētos, “labu uzvedību”, bet kādu?
Reizēm bērni niķojas, ja ir noguruši, piekusuši un izjaukts viņu pierastais dienas ritms vai arī pieaugušie izvirza bērna vecumam pārāk augstas prasības.
Vissvarīgākais, lai pieaugušajiem būtu konsekventas (vienādas, līdzīgas) prasības un noteikumi attiecībā pret bērnu. Grūti būs panākt kārtību mājās, ja māmiņa piekāpsies mazajam situācijās, kurās citkārt viņa dusmojas un cenšas panākt kārtību. Konsekventiem jābūt visiem pieaugušajiem, kas iesaistīti bērna audzināšanā. Pretējā gadījumā izveidojas pretrunīga situācija, kad mamma pieprasa, tētis neiesaistās, bet vecvecāki izdara bērna vietā. Bērni ir jūtīgi un ātri apgūst, pie kura pieaugušā var dabūt “patvērumu”, un izrādās, ka ir pieaugušais, kurš pieprasa kļūt par bubuli.
Nekad nevajadzētu nonākt līdz situācijai, kad zūd kontrole pār savu rīcību. Šajā gadījumā – bērns un pieaugušais – vajadzētu uzvesties kā pieaugušajam. Ir skaidrs, ka attiecību veidus un modeļus bērns vislielākajā mērā apgūst savā ģimenē. Vecāku nesavaldība vai pat iesišana bērnam ir lielisks piemērs agresīvai uzvedībai.
Vecāku izteiktie vārdi “kāpēc tu neklausi?” mazajam ir kā tukša skaņa. Pirmssskolas vecumā bērns nevar izskaidrot savas rīcības iemeslus. “Neklausīsi, atdošu tevi raganai!”, “Tūlīt aizvedīšu tevi uz policiju!” – šie vārdi ir vecāku bezspēcības un draudu demonstrējums bērnam. Bērns saņem vēstījumu, ka, iespējams, vecāki no viņa varētu atteikties.
