Cilvēks nu reiz ir tā iekārtots, ka allaž vēlas mazliet vairāk par to, kas viņam ir. Vienu mērķi sasniegusi, mūsu trauksmainā sirds tiecas pēc nākamā. Tas ir aizraujoši. Tas ir interesanti. Tas, kā saka, piedod dzīvei garšu.
Cilvēks nu reiz ir tā iekārtots, ka allaž vēlas mazliet vairāk par to, kas viņam ir. Vienu mērķi sasniegusi, mūsu trauksmainā sirds tiecas pēc nākamā. Tas ir aizraujoši. Tas ir interesanti. Tas, kā saka, piedod dzīvei garšu.
No profesora Ābrahama Maslova teorijas viedokļa ņemot, materiālās vērtības ierindojamas pamatvērtību kategorijā, tātad tās ir vitāli svarīgas. Mums katram taču ir vajadzīga pajumte, ēdiens, dzēriens un apģērbs. Problēma tā, ka materiālo vērtību radīšanas process mēdz būt tik aizraujošs, ka mēs tajā iestrēgstam. Īpaši, ja runa ir par personīgo biznesu, kurā cilvēks pats izvirza sev mērķus, un tikai no viņa izdomas, drosmes un enerģiskuma atkarīgs, vai tie arī tiks sasniegti. Turklāt pieķeršanos lietām stimulē sabiedrībā valdošais uzskats, ka veiksmīgāki ir tie, kuriem izdodas iegūt un uzkrāt vairāk taustāmu labumu. Fakts, ka cilvēks var atļauties iegādāties jaunākā modeļa populāras markas auto ir sava veida apliecinājums tam, ka viņa dzīvē viss ir kārtībā.
Ar cilvēka garīgo labklājību ir pavisam citādi. To nevar izmērīt, aptaustīt vai uzvilkt mugurā, tāpēc daudziem šķiet, ka tai arī nav īpašas nozīmes, piemēram, bērns ir gaidījis, ka dzimšanas dienā viņu apciemot no Īrijas atbrauks māmiņa, bet tā vietā viņš saņem milzīgu dāvanu. Nav jau tā, ka māte nesaprot, cik ļoti sāp bērna sirds. Viņu arī kremt vainas apziņa par to, ka, atrazdamās tālumā, nepilda savu mātes pienākumu. Tomēr sieviete nevar citādi, jo jūtas atbildīga par bērna labklājību, kuras pamatā, pēc viņas pārliecības, ir nauda. Lai atbrīvotos no pašpārmetumu radītajām sirdssāpēm, māte iegalvo sev, ka bērna asaras ir “tikai emocijas”.
Izpratni par to, kas vajadzīgs, lai cilvēks justos labi, mēs iegūstam bērnībā. Cilvēks, kurš uzaudzis pieticīgos apstākļos un bijis spiests ar žēlumu noskatīties, kā citi dižojas ar greznām un dārgām lietām, visticamāk, par savu uzdevumu izvirzīs nodrošināt materiālo labklājību bērniem. Savukārt tie no mums, kuriem pietrūcis sirds siltuma, vairāk tieksies pēc emocionālā komforta. Lai atrastu līdzsvaru starp šiem diviem pretējiem poliem, ir svarīgi izprast, kādi dzinuļi vada tieši mūs, un uzņemties savas dzīves apzinātu vadību. Līdzsvaru uzturēt būs vieglāk, ja reizēm pajautāsim sev: vai tas, kā dēļ es dzīvoju, ir tā vērts, lai par to nomirtu?
