Kāpēc lielajā “zvejā” jābrauc uz Volgu, laikam nekad nesapratīs tie, kuri paši nav makšķernieki.
Kāpēc lielajā “zvejā” jābrauc uz Volgu, laikam nekad nesapratīs tie, kuri paši nav makšķernieki. Toties īsti makšķernieki vēl ilgi pēc izjūtām bagāta brauciena nebeidz atcerēties un sajūsmināti stāstīt par piedzīvoto. Šoreiz iespaidos dalās mūsu kolēģis Gatis Bogdanovs. Viņš ar draugu Andi makšķerēja augšpus un lejpus Astrahaņas.
“Tās bija skaistas emociju pilnas dienas. Galvenais nav atvest zivis, bet atpūsties. Abi ar draugu noķērām šausmīgi daudz zivju, bet apēst varējām tikai nelielu daļu. Pārējās par labu uzvedību amnestējām un atlaidām upē. No diviem samiem izvārījām zupu. Tik garšīgu vēl nekad nebiju ēdis,” stāsta Gatis.
Viņš atklāj, ka galvenokārt zivis tika ēstas. Tās cepa, vārīja un žāvēja. Tiesa, ēst tādā karstumā ne sevišķi gribējās. Vēsākajā dienā gaisa temperatūra bija plus 30 grādi, karstākajā – plus 40 grādi. Tādā laikā, protams, neko citu nevar darīt kā sēdēt ēnā un dzert kaut ko aukstu. Makšķerēt var agri no rīta un vēlu vakarā. Tāpēc makšķernieki cēlās līdz ar gaismiņu – apmēram puspiecos. Stundas laikā piepildīt lielu spaini ar asariem nebija nekādu problēmu. Noķēra arī daudz samu, zandartu, meža vimbu, bet zivis nebija sevišķi lielas. Lielākais zandarts svēra gandrīz divus kilogramus. “Pirmo reizi ar rokām noķēru pusotru kilogramu smagu breksi. To bija sakodis sams, tāpēc zivs peldēja tikai pa ūdens virspusi,” skaidro makšķernieks. Kā jau tas nereti gadās, viņam atspruka lielākais sams, kas varētu būt vismaz astoņus kilogramus smags. “Sams jau bija pie laivas, turklāt noguris. Gribējām fotografēt, kā zivi ceļ laivā. Tikmēr sams aizpeldēja ar visu āķi, jo tas notrūka,” atzīst Gatis.
Nekāds īpašs ekipējums makšķerēšanai Volgas deltā nav vajadzīgs. Cik āķu ir makšķerei, tik asaru uzreiz var izvilkt. Ēsmai der gan vizuļi, gan mušas, gan sliekas, gan zivs gabaliņi. Šo ūdeņu iemītnieki ēd visu iespējamo. Tiesa, sauja slieku maksā tikpat, cik spainis vārītu vēžu – trīs latus. To ķeršanai nebija vērts tērēt laiku, lai gan vēžu ir tik daudz, ka var salasīt arī dienā. Pie Volgas ietekas Kaspijas jūrā liekas, ka ūdens ir vairāk nekā sauszemes. Tāpēc zivis un vēžus tur nevar izķert, lai gan maluzvejnieku netrūkst. Tie piedāvā iegādāties arī stores, kuru ķeršana ir aizliegta ar likumu.
“Apskatījām arī skaistos lotosu laukus. Tos redzēju pirmo reizi, tāpēc lielā sajūsmā metos ūdenī un gribēju nofotografēties. Pēc tam, knapi kustoties bridu ārā, jo izrādījās, ka lotosiem ir dzelkšņi, kājas bija asinīs,” atklāj Gatis. Tas tikai piedod krāsainību piedzīvojumam, kam makšķernieks gatavojas visu gadu. Ja reizi ir būts laivā uz Volgas, tad gribas tur atgriezties vēl un vēl.
