“Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,” Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota. Bet mazā Dārta nerimās.
“Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,” Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota. Bet mazā Dārta nerimās.
Viņa bērnudārzā piedzīvojusi tik daudz jauku notikumu un ļoti gribēja ar tiem padalīties. Kaut vai tas, ka diendusas laikā Jancis rāva nost segu un Marta vairs nav viņas labākā draudzene, bet gan Renāte. “Beidz pļāpāt, man no tavas nemitīgās runāšanas sāk sāpēt galva,” atkal strupi apsauc mamma. “Bet, mammīt, vai tiešām no manas runāšanas tev sāk sāpēt galviņa?” mazā neticīgi jautā. Uz ko Antra dusmīgi attrauc: “Jā, un tā tas notiek vienmēr. Tiklīdz tu atver muti, tā man sākas briesmīgas galvassāpes, liekas, ka tā tūlīt pārplīsīs!” Dārtiņa apklusa. Viņa apņēmās klusēt tik ilgi, kamēr mamma pati nesāks ar viņu runāt. Tas gan būtu briesmīgi, ja mammai pārplīstu galva. Un turklāt vēl viņas dēļ! Mamma bieži vien teica, ka Dārtas dēļ viņai kas nevedas – te pārvārās zupa, te nepietiek iztikšanai, jo tik daudz jāmaksā par bērnudārzu! Citreiz, kad darbā atgadās nepatikšanas, pie tām atkal vainojama Dārta, jo kaut ko izdarījusi ne tā. Vai tiešām meitene var būt vainojama gandrīz pie visām ķibelēm? Ja vainīgā meklēšana notiek bieži, tad bērns spiests pielāgoties un iemācās uzvesties tā, lai pēc iespējas mazāk viņu vainotu.
