Klausos un lasu viedokļus par noklausīto telefona sarunu īstumu, iespējams, ietekmīgā advokāta Andra Grūtupa birojā, un redzu šī cilvēka izvairīgo acu skatienu intervijas laikā televīzijā.
Klausos un lasu viedokļus par noklausīto telefona sarunu īstumu, iespējams, ietekmīgā advokāta Andra Grūtupa birojā, un redzu šī cilvēka izvairīgo acu skatienu intervijas laikā televīzijā. Protams, nav nekāda juridiska pamata apgalvot, ka grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” ir atklāta patiesība. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka acis ir dvēseles spogulis. Tajā pašā laikā vārdos A.Grūtups skaidri pasaka – pierādiet, ja varat. Speciālistu komentāri liecina, ka tas ir gandrīz neiespējami. Turklāt pat tādā gadījumā likumpārkāpumam būtu iestājies noilgums. Tiesiski – jā. Bet vai kāds varētu iedomāties, ka šajos gados ir mainījusies iespējamo sarunu dalībnieku vērtību sistēma un godaprāts?
Kas tad īsti ir noticis? Vētra ūdens glāzē? Var teikt arī tā, jo neesmu dzirdējusi, ka kāds paustu pārsteigumu par to, ka šādas sarunas patiesi varētu būt notikušas. Visvairāk satraukti ir juristi, jo esot dots pamatīgs trieciens visai tieslietu sistēmai. Iznāk, ka tiesnešu un advokātu rīcība, kuru redz un izjūt konkrēto prāvu dalībnieki, nekad nav likusi šaubīties par likumību un motīviem. Var piekrist, ka vairums tiesnešu ir godīgi. Bet pietiek ar karoti darvas, lai sabojātu medus mucu. Tāpēc negribu piekrist, ka atkal vainojami žurnālisti, (galvenokārt Lato Lapsa), kas sacēluši kņadu ap telefonsarunām. Tiek spriests, ka tās noklausītas nelikumīgi. Nenoliedzami! Jautājums tikai, kā sarunu ierakstus varētu iegūt likumīgi, ja tās ir notikušas ar politiskajai elitei pietuvinātiem cilvēkiem.
Jā, ir par ko debatēt un informēt. Paies laiks, un būs citas sarunas, bet šīs – tā arī neatklātās – aizmirsīsies kā vecas pasakas. Bija vai nebija? Ej nu sazini! Pagaidām gan visu acis ir vērstas uz ģenerālprokuratūru, kurai nodoti sarunu atšifrējumi. Papīrs jau pacieš visu, nav galvenā – pašu sarunu – tātad pierādījumu. Bet kādam taču tie ir!
