Vai gadījumā sešpadsmit gadus senā “teiksma” par iztikas minimumu Latvijas iedzīvotājiem jau pamazām nekļūst par anekdoti?
Vai gadījumā sešpadsmit gadus senā “teiksma” par iztikas minimumu Latvijas iedzīvotājiem jau pamazām nekļūst par anekdoti? Šķiet, ka jā.
Vai oficiālā vara joprojām svēti tic, ka tās skaitliskās, visus šos gadus tautai “pūstās” pīlītes un pasaciņas ir patiesībai atbilstošas? Laikam jau jā, un tas šo “anekdoti” padara vismaz divtik smieklīgu, ja vien vispār vēl atlikusi vēlēšanās smaidīt un humora izjūta nav izgaisusi kopā ar rīta miglu.
Pirms dažām dienām Latvijas galvenais skaitliskās informācijas apkopotājs – Centrālā statistikas pārvalde – publiskoja kārtējās “dienišķās” misijas rezultātus, darot tautai zināmu to “kritisko” summu latos, kas nepieciešama kailās dzīvības vilkšanai un pat nelielam dzīves “komfortam”, iegādājoties pārtikas un nepārtikas preces. Šā gada jūlijā šī summa teorētiski bijusi 133,58 lati. Jau ne pirmo gadu tiek spriests, ka 1991.gadā toreizējās Ivara Godmaņa vadītās Ministru Padomes apstiprinātie “iztikas minimuma” kritēriji jau sen ir novecojuši, un būtu laiks ķerties klāt to atsvaidzināšanai. Kamēr palaikam uzplaiksnī klusinātas runas par šāda procesa nepieciešamību, ikmēneša aprēķinu atskaites punkti joprojām ir tie paši vecie. Savdabīgajā tāmē iekļauti izdevumi par visu dzīvošanai vajadzīgo, sākot ar pārtikas precēm un beidzot ar – ko neteiksi! – sporta precēm un mājokļa remonta piederumiem.
Lai padarītu šo aprēķina procesu mazāk smieklīgu, varbūt tiešām labāk koncentrēties uz jēdzienu “minimums” un nemeklēt tīģerus pagultē, iekļaujot “grozā” tādas dzīves kvalitāti apliecinošas, bet šajā kontekstā drīzāk izsmejošas pozīcijas kā transporta līdzekļu iegāde, grāmatas, medikamenti vai tie paši remonta piederumi. Ar viena cilvēka mēneša budžetu iepriekšminētās summas apmērā bez ēdamlietām labākajā gadījumā iespējams atļauties maksājumu par rotaļu auto, superlētu iespieddarbu, dažas naglas un pāris tapešu atgriezumu strēmeles, tā kā nav nopietni runāt par aprēķinu teorētiskajām pamatojumā minēto izdevumu pozīciju spektru. Lai eksistētu, pietiek ar maizi un ūdeni, vienīgi tādā gadījumā aktualizētos jautājums par atvēlēto eksistences laiku šajā saulē. Dzīvojot teltī ģimenes mazdārziņā un sekojot atsevišķu ministru “taupības režīmam”, pārtiekot no turpat no zemes izlīdušiem dārzeņiem un kokos nobriedušiem augļiem, jāpieļauj, ar minēto “minimumu” plikai izdzīvošanai varētu būt pat pietiekami. Tomēr, tā kā vairākums cilvēku dzīvo vairāk vai mazāk civilizētos mājokļos ar visām no tā izrietošajām sekām vispirmām kārtām jau iespaidīgu rēķinu veidā ziemas sezonā, tad par pilnvērtīgu patēriņa “kurvja” izmantošanu nekādas runas vispār nevar būt.
Tā kā grūti šo “kalkulācijas” procesu dēvēt citādāk, kā par valstiska līmeņa ākstību. Vai arī par savdabīgu prāta asināšanas uzdevumu, ko risināt, lai aizmirstu par iztikšanas problēmām. Pie viena var censties sagrabināt savas humora izjūtas atliekas un šķībi pasmīnēt par vienu no visgarākajām anekdotēm, kas joprojām nebeidzas.
