Šajā dienā, ko apzīmē ar 07.07.07., nozīmīgu dzīves jubileju svin Astrīda Muste. Mēdz teikt, ka sievietei ir tik gadu, cik viņai var dot, tāpēc to skaits lai paliek noslēpums.
Šajā dienā, ko apzīmē ar 07.07.07., nozīmīgu dzīves jubileju svin Astrīda Muste. Mēdz teikt, ka sievietei ir tik gadu, cik viņai var dot, tāpēc to skaits lai paliek noslēpums. Kā spēlē “Zini vai mini!”, jo, protams, ir pietiekami daudz alūksniešu, kas labi pazīst Astrīdu.
Viņa smaidot stāsta, ka Alūksnes poliklīnikā medmāsa jautājoši skatījusies, kad viņa nosaukusi savu personas kodu. Acīmredzot domāja, ka viņa kļūdījusies vismaz par desmit gadiem. A.Muste izskatās tik sievišķīgi dzirkstoša un šarmanta, ka arī man bija grūti ticēt krietnajai gadu nastai. Toties viņa neticot īpašajam datumam, kas sola veiksmi un laimi.
“Man dzīve ir bijusi smaga, bet arī skaista. Kad Rīgā piedzimu septītā mēneša septītajā datumā, nekas par laimi neliecināja. Tiesa, tagad esmu pieņēmusi, ka septiņi ir mans veiksmes skaitlis,” atzīst A.Muste.
Mīlestībai nevajag vārdu
Viņa tic liktenim. Pārciestais vīra zaudējums gluži kā likteņa klauvējiens atkal un atkal atgādina par sevi, liekot pār vaigiem ritēt sāpju asarām. Rudenī būs pieci gadi, kopš viņas Jāņa vairs nav. “43 gadus nodzīvojām kopā. Tā bija pirmā un vienīgā mīlestība. Jau mūsu tikšanās bija liktenīga, jo iemīlējos no pirmā acu skata,” uzskata Astrīda. Tolaik viņa strādāja par mācekli Alūksnes Patērētāju biedrībā, bet Jāni, Kooperatīvā tehnikuma audzēkni, atsūtīja praksē. “Viņš sēdēja kabinetā, kad es pavēru durvis. Kā ieraudzīju, tā iekrita sirdī,” atceras A.Muste. Izrādījās, ka Jānis dzīvo turpat netālu, tāpēc rītā, ejot uz darbu, abi tikās. Iepazinās, sadraudzējās, gāja uz ballēm.
Kāzas vīra tēva mājās Apē jaunajam pārim bija grandiozas. Sanāca ap 100 viesu. Galds turpinājās aiz loga dārzā. Astrīdu nozaga un veda prom, bet Jānis panāca līgavas zagļus. “Jābūt ir kopējām interesēm. Jāciena un jāsaprot vienam otru. Mums sakrita uzskati gan par politiku, gan par citiem jautājumiem. Ikdienā, protams, nerunā par mīlestību, bet tāpat izrāda savas jūtas ar buču vai apkampjot, mīļi noglāstot. Tad nevajag vārdu,” ir pārliecināta Astrīda.
Abi ar vīru bijuši vedēji 13 pāriem. Diemžēl liela daļa ir izšķīrušies. “Lai kā centāmies gatavot viņus kopējai dzīvei un vēlējām laimi, tas nav palīdzējis saglabāt ģimeni. Toties abiem dēliem ir stipras ģimenes,” secina jubilāre.
No mātes mantojusi darba tikumu
Astrīda auga trīs bērnu ģimenē. Viņus audzināja tikai māte, jo viņa aizgāja no vīra dzērāja. Vecākā māsa un brālis miruši. “Bijām vēl mazi, kad mamma no Rīgas atgriezās Kalncempjos. Nezinu kāpēc, bet diezgan bieži mainījām dzīvesvietu, līdz pārnācām uz Alūksni. Dzīvojām saimnieka mājiņā Meža ielā,” atceras Astrīda. Bija grūti, jo māte bija vienīgā apgādniece. Viņa strādāja par apkopēju vai par sētnieci. Astrīda centās palīdzēt, tāpēc atceras, ka tolaik koka ietvēm pilsētā vienmēr vajadzēja būt tīrām no sniega. “Mamma bija ļoti strādīga. Laikam to esmu no viņas mantojusi. Vasarās dzīvoju pie vecmammas Kalncempjos, kur iemācījos visus lauku darbus. Pļāvu un kasīju sienu, mazgāju veļu, ravēju dārzu… Svētdienās ļoti gaidīju, kad atbrauks mamma,” stāsta A.Muste.
Tagad pašai dēli ir izauguši. “Otru gribēju meiteni, bet piedzima Andris. Neko darīt! Atceros arī dienu, kad pasaulē nāca pirmdzimtais – Armands. Protams, gaidījām, jo pēc kāzām bija pagājuši divi gadi. Mamma stāstīja, ka patēvs no prieka raudājis par mazdēla piedzimšanu,” skaidro Astrīda. Līdz kāzām viņa nebija baudījusi tuvību ar nākamo vīru, jo likās svarīgi saglabāt sevi tīru. Arī pēc tām jaunie uzreiz negribēja bērnu, lai varētu būt divi vien. “Tagad ir visas iespējas izsargāties no grūtniecības, arī plānot bērna dzimšanai labāko laiku. Tomēr bieži vispirms sevi piesaka mazulis, tāpēc uz dzimtsarakstu nodaļu līgavai nākas iet ar lielu punci. Man tas nepatīk,” saka Astrīda.
Lepojas ar dēliem un mazbērniem
Pēc otra dēla viņai vairs negribējās meitu. Ja nu atkal būtu dēls? “Toties man ir mazmeitiņa. Un vedeklas ienāca ģimenē kā meitas,” secina A.Muste. Dēli dzimuši ar desmit gadu starpību. Varbūt tāpēc ir tik atšķirīgi? “Man līdzīgs nav ne viens, ne otrs. Armands izteikti līdzinās tēvam gan ārēji, gan raksturā. Andris ir labs praktiķis, sirsnīgs cilvēks, bet mazrunīgs. Tiesa, Armands arī nav liels runātājs, tomēr var uzstāties publikas priekšā, ja vajag,” salīdzina māte.
Viņa joprojām ir labākais palīgs dēlu kopējā uzņēmuma darbā. Tāpat apkārtnes sakopšana un puķu dobes, dārzs “Sīļos” ir viņas rūpju lokā. “Tagad dēli man iedeva atvaļinājumu. Katru dienu varu ar divriteni braukt uz dārzu,” saka Astrīda. 27 gadus A.Muste strādājusi VEF Alūksnes filiālē, pašmācībā apgūstot dažādus darbus un kāpjot pa karjeras kāpnēm. Kopējais darba stāžs ir 34 gadi.
Nebija lemts kļūt par dziedātāju
Astrīdai ir dabas dota skaista balss un dziesmas mīlestība. Govis ganīdama, uzkāpa kokā, lai skanētu pļavas, lauki un mežs. “Apkārtnē nebija citu bērnu dziedātāju. Kaut kur vēl varēja dzirdēt dziedam, bet ne jau tik skaļi kā es. Vecmammai kaimiņienes bija teikušas: “Nu gan tava Astrīda dziedāja tik skaisti!”,” atklāj jubilāre. Meitene gribēja kļūt operdziedātāja, bet ar mātes nelielo aldziņu tādu iespēju nebija.
“Pirmo reizi operā biju šajā pavasarī. Trīs gadus tiku gatavojusies, bet nevarēja dabūt biļetes. Tad nu beidzot redzēju un dzirdēju “Traviatu”. Izrāde bija iespaidīga, ļoti patika,” atzīst A.Muste. Tagad viņa secina, ka varētu būt laba operdziedātāja, jo vēl arvien viņai ir plaša balss. Netrūkst arī aktrises dotību, kas apliecinātas, spēlējot teātri.
Tomēr uzstāties publikai nācies vien pašdarbības kolektīvos. Kad Astrīda strādāja Patērētāju biedrībā, viņa dziedāja uzņēmuma sieviešu korī. Pēc tam viņa bija arī tautas nama slavenā sieviešu kvarteta dalībniece un kora “Sonus” dziedātāja. Ar kori būts Itālijā, Francijā un Spānijā. “Var teikt, ka 50 gadus esmu dziedājusi. Kopš 1995.gada vairs neiesaistos pašdarbībā, domāju – pietiek. Varu dziedāt tāpat,” spriež Astrīda. Viņai patīk koru un klasiskā mūzika, bet uz Alūksni ar koncertu nebrauc ne simfoniskais orķestris, ne profesionāli kori. Tāda iespēja rastos, ja uzbūvētu koncertzāli. A.Muste šaubās, vai tas notiks.
