Atis atceras, ka visus skolas laika vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīja pie vecmāmiņas laukos. Tā bija ierasts.
Atis atceras, ka visus skolas laika vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīja pie vecmāmiņas laukos. Tā bija ierasts. Uz tālo Latgales pusi pēc tam atbauca divas māsīcas, viens dažus gadus, bet otrs – kādus gadus četrus vecāks brālēns. Vecāki arī brauca – kam bija atvaļinājums, tas ieradās palīgā vecmammai sīkos ganīt.
Dienas ritms bija tāds – no rīta parasti padarīja kādu noteiktu darbu dārzā vai laukā, bija arī ogu lasīšana un ravēšana. Tad, kad viss bija paveikts, varēja iesākt visjaukākās lietas. Puikas gāja uz tuvējo upīti makšķerēt, kāpa augstu kokā, kur bija ierīkots štābiņš, spēlēja indiāņus, izcīnīja sīvas futbola kaujas, sacentās, kurš vairāk un ātrāk salasīs meža zemenes, kurš pirmais apskries desmit apļus ap māju. Tas bija pirms gadiem divdesmit. Tagad Atis, viņa brālēni un māsīcas izauguši, viņiem ir savas ģimenes, kurās aug bērni, kuri katrā ģimenes sanākšanas reizē dzird stāstus par to, kā viņu tēti un māmmas laukos pavadīja vasaras brīvlaikus. Bija arī spurainie pusaudžu gadi, kad brauciens uz laukiem līdzinājās trimdai. Taču arī šajos gados vienmēr atradās patīkamas izklaides – peldēšanās, balles, meitās iešana. Kā būtu bijis tad, ja viņu vecmamma nedzīvotu tālu projām no pilsētas kņadas, to neviens nezina. Tajos laikos visai populāras bija pionieru nometnes. Varbūt doties uz kādu no tām? Taču šāds jautājums nepastāvēja vispār, jo vienmēr bija zināms virziens – uz laukiem. Atis saka, ka vasaras brīvlaikus Latgales pusē tā īsti novērtējis tikai, kļūdams pieaudzis.
