Beidzot pie mums ir atnākusi baltā, skaistā ziema, ko varam raksturot Viļa Plūdoņa poētiskā darba “Rūķīši un Mežavecis”.
Beidzot pie mums ir atnākusi baltā, skaistā ziema, ko varam raksturot Viļa Plūdoņa poētiskā darba “Rūķīši un Mežavecis” vārdiem – “Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs…”. Tik mīksts, balts un skaists, ka tā vien gribas traukt uz kalniņu vai pastaigāties. Tomēr pūkainais dabas brīnums mums daudziem ir radījis arī problēmas.
Kad dzirdu ziņās stāstām, cik daudz ceļu satiksmes negadījumu Rīgā noticis vienas dienas laikā pagājušās nedēļas nogalē tikai tādēļ, ka uzkritis tik daudz sniega, jākļūst domīgai – vainīgs tiešām sniegs vai pašu autovadītāju prasme braukt? Ticamāk, ka prasme braukt, jo ne vienmēr apzināmies, ka traukties pa asfaltētu segumu nav tas pats, kas pa sniegotu un apledojušu. Bet, kad notiek avārija, vainots tiek sniegs, kas atļāvies pēkšņi un vēl tik daudz sasnigt!
Kad eju pa pilsētas ielām un sētnieku iztīrītajiem celiņiem, varu neraudzīties zem kājām, bet priecāties par labi padarītu darbu un baudīt dabas skaistumu, cik nu tas pilsētā ir iespējams. Bet, kad ir jābrien pa sētnieku laikus neiztīrītiem celiņiem, kur daļa sniega jau piemīdīta, it nemaz nav laika vērot dabas jaukumus, jo jāraugās, lai nenokrīti. Bet, kad redzu, kā veca tantiņa svētdienas pusdienlaikā nevar iekāpt satiksmes autobusā pilsētas centra pieturā, jo tajā sadzīti sniega vaļņi, kļūst skumji vērot, kā viņa cenšas pārvarēt valni un iekāpt autobusā. Tādos brīžos jāsāk aizdomāties – vai “dabas stihija” ziema mūs kārtējo reizi nepārsteidz? Vai atbildīgie dienesti negrib vai nespēj laikus iztīrīt pilsētas ielas, piekļūšanu sabiedriskā transporta pieturām, lai cilvēkiem nav jābrien nepārvaramie sniega vaļņi? Turklāt šādas ainas vērojamas gadu no gada…
Varbūt mums sāk pietrūkt Mežaveča, kas rupjā balsī sauc gluži kā dzejolī: “Tas tak par daudz!” Varbūt vajag kādu, kas visus noliktu pie vietas? Gaidīsim, kad tas notiks, un tikmēr baudīsim ziemas priekus – ārpus pilsētas ielām.
