Baltais zelts un baltā nāve, dzīves saldinātājs un veselības kaitnieks…
Baltais zelts un baltā nāve, dzīves saldinātājs un veselības kaitnieks… Kā tik nav raksturota kristāliskā balti saldā viela – cukurs. “Cukuram vajag teikt “nē”! Vajag izskaust no ēdienkartes! Vajag aizmirst!” deklarē noraidošie. Malkot tēju un kafiju ar cukura vai bez tā katra paša ziņā. Man personīgi garšo salda tēja un kafija. Arī par īstu ievārījumu uzlūkoju to, kas ir salds. Ja jau, piemēram, Persijā un Arābijā cukuru darināja kopš ceturtā gadsimta pirms Kristus dzimšanas, tad piedēvēt baltajai vielai vienu vienīgu kaitnieciskumu diezin vai ir pareizi.
Tomēr pašreizējā situācija, kas samilzusi ap cukura ražošanu Latvijā, norādot, ka tā kļuvusi ekonomiski neizdevīga, rada pamatu bažām, īpaši domājot par cukurbiešu audzētājiem. Pēkšņi viņi ir kļuvuši nevajadzīgi, tāpat kā cukurbiešu audzēšanai iegādātā tehnika, kas pirkta par lielu naudu, tagad pārdodama par nieka lūžņu cenu. Ko iesākt šiem lauku darbarūķiem, ja banka nemitīgi atgādina, ka kredītu tehnikas iegādei tomēr vajadzēs atmaksāt? Mesties uz ārvalstīm naudas peļņā? Cik vienkārši visu spējam iznīcināt, lai pēc kāda laika, citvalstu lēto saldmi pārēdušies, secinātu, ka nav nekā labāka par pašu laukos audzētām cukurbietēm, nav nekā labāka par Latvijā ražoto cukuru. Piemēri tam nav tālu jāmeklē. Savulaik audzējām, tad noliedzām linu audzēšanu, bet tagad esam sapratuši linu dabisko vērtību un piešķiram valsts kompensāciju. “Tikai audzējiet!” Vai patiesi vēl neesam atbrīvojušies no uzskata, ka svešās mājās pat gaiss siltāks? Nesaprotu, kāpēc mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši var ražot cukuru, bet latvieši nevar. Laikam tā ir latviešiem raksturīga īpašība, ka vienmēr gribam būt no kāda atkarīgi, sak, ko tad nu mēs, lai jau tie citi. Šoreiz esam gatavi būt atkarīgi no ārvalstīs ražotā cukura, it kā paši to ražot neprastu. Taisnība cilvēkam, kurš ir teicis, ka jebkuras ražotnes slēgšana valstī ir neatkarības samazinājums.
