(Nobeigums) * * * Vai Evas stāsts attiecas uz aklajiem randiņiem, īsti nezinu, bet varbūt – tas ir „pats aklākais”…
(Nobeigums)
* * *
Vai Evas stāsts attiecas uz aklajiem randiņiem, īsti nezinu, bet varbūt – tas ir “pats aklākais”…
Uz kādu ievietoto sludinājumu Eva atbildēja ar pilnīgi oriģinālu īsziņu – “Uzspēlēsim slēpšanos: tu mani redzi, es tevi ne… Vai tev labāk padodas meklēt?” un jau pēc mirkļa saņēma atbildi: “Man padodas skriet sunīšus.”
Pāris dienas uzturējusi šo rotaļīgo un par otru galīgi neko nevēstošo saziņas stilu, Eva izlēma pirmā ko pajautāt: “Kas Tu esi un ko Tu dari?” Uz ko atbildē saņēma vien joku: “Es varu būt visur. Man patīk būt ēnai.”
Nākamās dienas pagāja, cenšoties ko konkrētu uzzināt par šo noslēpumaino vīrieti, kurš patiešām veiksmīgi spēlēja slēpšanos vārdos un fantāzijās un, kā izskatījās, nemaz nebija ieinteresēts veidot nopietnas attiecības. Sapratusi, ka svešais joprojām nevēlas uzsākt konkrētas sarunas, Eva saskaitās un izdzēsa viņa numuru no tālruņa atmiņas.
Pēc pāris nedēļām telefons atkal atgādināja par noslēpumainā svešinieka esamību, un šoreiz jau ar parakstītām īsziņām – Elgars. Noskaidrojās, ka vīrietis dzīvo tajā pašā pilsētā, kur Eva, un vēlētos viņu satikt.
Asprātīgais sarunu stils it kā izaicināja, un Eva, daudz nedomājot, piekrita: “Gaidīšu Tevi parkā pie strūklakas.”
Varbūt labi, ka diena nebija lietaina, jo tā vieglāk gaidīt, tomēr – tieši tāpēc parkā Eva nebija vienīgā. Nogaidījusi pusstundu virs norunātā laika, viņa jau gatavojās doties prom, kad telefonā pienāca īsziņa: “Es Tevi redzu, Tu mani ne…”
Pavērojusi garām ejošos un uz soliņiem sēdošos, Eva nemanīja nevienu, kas viņai pievērstu izteiktu uzmanību – vieni lasīja, citi sarunājās. Atbildē nosūtījusi īsziņu: “No satelīta?”, Eva grasījās pamest parku. “Nē, no putna lidojuma. Netici, paskaties!”
Pilnīgi instinktīvi pacēlusi galvu, Eva labi apzinājās – tās ir muļķības. Viņš smejas!
Saskaitusies uz sevi, ka ļāvusies piemuļķot, viņa steidzīgā solī devās mājās. Lai arī domas kavējās pie tālruņa un domas, ka varētu sekot vēl kāda īsziņa vai pat zvans, nekas tāds nenotika…
Sekoja spraiga darba nedēļa, kuras laikā Evai gandrīz vai izdevās aizmirst Elgara neizprotamos jokus, līdz kādā dienā pastkastē viņa atrada baltu aploksni ar fotogrāfijām. Tajās bija redzams, kā viņa, stāvot parkā pie strūklakas, acis piemiegusi raugās debesīs…
Tātad viņš patiešām tanī svētdienā ir bijis parkā. Un, lai arī visai tuvu Evai, viņš tomēr klāt nepienāca…
Kāpēc gan?
Kad vēl pēc nedēļas nolija kārtējā Elgara sūtīto īsziņu lavīna ar aicinājumu šoreiz noteikti satikties, Eva sākumā šaubījās – bija iekšēja sajūta, ka varbūt labāk nevajag – pārāk savādi tas viss…
Un tomēr viņa piekrita – šoreiz kafejnīcā pie stūra galdiņa. TUR viņam nebūs kur noslēpties.
Tomēr norunātajā laikā pie abiem stūra galdiņiem, kā arī pie pāris citiem sēdēja nelielas kompānijas, no kurām neviens ārēji nereaģēja uz Evas parādīšanos…
Divdesmit minūtes neuzkrītoši vērojusi visus kafejnīcas apmeklētājus, atbīdot iztukšoto kafijas tasi, Eva sev nosolījās vairāk neatsaukties ne uz kādiem Elgara uzmanības pierādījumiem.
Pēc nedēļas savā pastkastē viņa atrada aploksni ar fotogrāfijām, kurās viņa bija redzama ar kafijas tasi pie lūpām, savādi domīgu skatienu, skumīga un aizdomīga.
Tātad tas tomēr ir bijis kāds kafejnīcā redzēts jaunietis. Tikai kurš?
Fotogrāfijas, kas periodiski parādījās Evas pastkastē, lika saprast, ka Elgars viņu neaizmirst.
Sākumā tas glaimoja, jo puisis par foto modeli bija izvēlējies viņu, un draudzenes Evu apskauda par tādu noslēpumainu pielūdzēju.
Vēlāk radīja bailes. Jo Elgars patiešām viņai sekoja kā ēna – veikalā pie augļu stenda, nākot no darba, stāvot autobusa pieturā…
Kādu laiku Evai šķita, ka Elgars ir tas nevīžīgā izskata puisis ar čirkainu matu ērkuli un palielu somu uz pleca.
Tad viņa visai bieži netālu no sevis ievēroja kādu citu – kalsnu “bālo zēnu”, kurš pāri citu galvām lūkojās it kā viņas virzienā.
Vai varbūt tas ar ievaskotajiem salmu krāsas matiem un apaļajām brillītēm?
Mēģināt tuvoties kādam no viņiem Evai negribējās. Varbūt tā arī labāk – ja Ēna vēlas palikt ēna…
Un tad viņa atklāja, ka ir pieradusi pie Elgara nemanāmās klātbūtnes un pat gaidīja, kad pastkastē atkal parādīsies jauns pārsteigums.
Reizēm šķita, ka tepat blakus noklikšķ fotoaparāta slēdzis vai nozib zibspuldzes gaismas. Un tomēr – lai arī viņa kā lūkojās, Elgars neļāva sevi pamanīt…
Piecu mēnešu laikā ar fotoattēliem jau bija piekrājusies paliela kaste, bet viņi tā arī nesatikās.
Tad Eva aizbrauca strādāt uz ārzemēm, tā arī neuzzinājusi, kurš tad īsti bija noslēpumainais fotogrāfs Ēna.
