“Ja gribi iepazīt vīrieša patieso dabu, piedzirdi viņu!” Laikam jau tā ir tik zināma patiesība, kas dzirdēta ne vienam vien.
“Ja gribi iepazīt vīrieša patieso dabu, piedzirdi viņu!” Laikam jau tā ir tik zināma patiesība, kas dzirdēta ne vienam vien. Tā mācīja arī mana vecvecmamma, tā dzirdēju sakām vecmammu un atceros piekodinām mammu. Un, kā dzīve pierāda – patiešām, darbojas labi! Arī pavērojot sievietes. Ar piebildi – ne visos gadījumos…
* * *
Jau no pirmās tikšanās Intars šķita nopietns, dziļdomīgs, izglītots un gudrs vīrietis. Lēnīgs un nosvērts. Kā vēlāk sapratu – varbūt pat pārāk inerts, neizlēmīgs un viegli iespaidojams. Tad sapratu – ka nejūtu viņā īstas emocijas. Pat prieks izpaudās kā vāja atblāzma. Intara izrunātie vārdi, šķiet, nenāca no viņa. Sapratu, ka te nu lieti noderētu ieteikums par iedzeršanu…
Pavisam drīz kāda kopīga paziņas jubilejā galds bija klāts ne tikai ar dažādiem salātiem, bet arī visādas markas dzērieniem. Acīmredzot, negribot atpalikt no Valda un Kaspara, arī Intara izvēle bija apstājusies pie degvīna. Tā kā sēdēju viņam iepretim, ar interesi vēroju, kā izmainās cilvēks, kuru es sāku iepazīt kā apdomīgu un klusu malā stāvētāju…
Pirmās Intarā atraisījās dusmas – par darbu, par nepelnīti zemo atalgojumu, par augsto dzīvokļa maksu. Balss intonācija pakāpās par vienu toņkārtu augstāk.
Tad atraisījās visgudrība – “Es to visu jau sen zināju!”, “Vai tad es to jau neteicu?” Lai savu taisnību paspilgtinātu, talkā tika ņemti plaši žesti.
Tad atmodās tieksme visus pamācīt. Apbrīnoju viņa absolūto dzirdi, jo pat otrā galda galā saklausītajā sarunā viņš spēja iemest padomu – “Bet tu saki viņam, ka iesi pie advokāta!”
Un lielība – “Kas viņš ir par plukatu? Palaid mani pie teikšanas! Es viņam iemācīšu!”; “Lai arī man nav diploma, bet es to protu un vēl viņam varu iemācīt!”
Palaikam manīju, kā Valdis vedina Intaru iziet laukā atvēsināties, bet tas, nespēdams apturēt savu vārdu dzirnas, bagātīgi bārstīja replikas uz visām pusēm. Arvien iekarsīgāk un uzstājīgāk. Vēlāk bieži par to iedomājos – kas gan tik ļoti nomācis šo vīrieti, ka viņa īstā seja tik dziļi noslēpta? Vai viņam pietrūcis uzmanības? Vai atzinības? Vai visa dzīve pavadīta blakus valdonīgam cilvēkam…
* * *
Artim blakus mani piesēdināja kādās viesībās – mums esot kopīgas intereses – literatūra un mūzika.
Lai nu būtu – ir jauki, ja iespējams visu vakaru ne tikai nosēdēt pie galda, bet arī interesanti pavadīt laiku!
Blakus mēs izskatījāmies savdabīgi – mani 75 kg/176 cm uz vismaz 140 kg/210 cm fona. Kādu brīdi jutos kā Īkstīte. Tomēr, ātri vien pieradusi pie Arta izteiksmes stila, īpatnībām un visai brīvās izturēšanās, arī es atslābu. Fascinēja viņa humora izjūta, uzmanība un galanta kavaliera attieksme.
Tad pamanīju vēl arī citas interesantas sakarības.
Ja galds bija servēts ar mazajiem salātu šķīvjiem, tad Artim priekšā bija lielais pusdienu šķīvis un kārtīga dakšiņa.
Ja visiem pie šķīvjiem atradās mazas degvīna glāzītes, tad Artim bija nolikta lielā – slīpētā.
Var jau saprast – viņam citi izmēri, ne tikai varenajām plaukstām…
Tostiem sekojot citam pēc cita, ievēroju, ka īstais “tostošanās” regulētājs ir Artis. Tosts, kas bijis pirms piecām minūtēm, jau bija tāla pagātne, un neko tādu nevarēja pieļaut. Katru nākamo glāzīšu un glāžu pildīšanu apaudzējot ar jokiem, uz galda esošās pudeles strauji tukšojās.
Par sevi varu piebilst, ka neesmu pilnīga atturībniece, toties izvēlīga pret kompāniju un garšu. “Pludiņš” manī noreaģē pietiekami savlaicīgi.
Šī bija no tām reizēm, kad iztiku ar sulas glāzi. Pie galda sēdošā kompānija to pieņēma un lika mani mierā.
Tāpēc ar jo lielāku interesei vēroju citus. Īpaši Arti, kurš pēc maniem aprēķiniem jau bija izdzēris vismaz pāris litrus degvīna, bet nedz ārēji, nedz žestos vai runā tas nebija manāms. It kā ūdeni vien būtu dzēris…
Atceros, ka tieši šī reize man lika saprast, ka vecmammas padoms – pārbaudīt vīrieti ar pudeli, ne vienmēr nostrādās. Ej nu sazini – cik kuram daudz vajag…
* * *
Sabiedrībā Askolds vienmēr “prata turēt kanti” – uzvalkā, kur biksēm buktes kā naža asmens, vienmēr ar kaklasaiti. Džinsi un svīteri neesot viņa stils, nemaz nerunājot par sporta biksēm. Vienmēr pucētām kurpēm, svaigi skūts un smaržojošs, labi koptu “ezīti” un svaigu manikīru. Pārlieku nevainojams. Blakus vīram arī mana paziņa Nadīna izskatījās tikpat perfekta. Ideāls pāris, pie kura ārējā izskata patīkami pamielot acis. Arī viņu saskaņa attiecībās šķita perfekta.
(Turpmāk – nobeigums).
