Nesen biju pasākumā, kur skanēja mūzika, raisījās smiekli un sarunas, dejās virpuļoja pāri, smaržoja ziedi, tika uzsaukti tosti.
Nesen biju pasākumā, kur skanēja mūzika, raisījās smiekli un sarunas, dejās virpuļoja pāri, smaržoja ziedi, tika uzsaukti tosti. Bija viss, kā jau jubilejās pieņemts. Ārpusē aiz viesību nama durvīm bija palikušas rūpes, pārdzīvojumi un ikdiena. Ļaudis ļāvās svinībām. Šķita, ka tām ļaujas itin visi, tomēr…
Sirmo galvu noliecis, klusi starp viesiem sēdēja kāds vīrs. Viņa lūpas vairāk klusēja nekā rotaļājās ar vārdiem, bet acu skatienā, kas klejoja starp viesiem, jautās zaudējuma skumjas. Skatiens, kas līdz šim vienmēr bija sastapies ar mīlēta cilvēka skatienu, kā vientuļnieks te atmetās pret sienu, te brīdi pašūpojās loga aizkaros, pārslīdēja pāri grīdai, un atkal pievērsās uz galda priekšā novietotajiem traukiem. Šķita, ka viņš ir kā svešinieks, kas nejauši nokļuvis viesību murdoņas jūrā. Lai arī apkārtējie centās sirmo vīru iesaistīt sarunā, bārstīja jokus un vedināja dejot, tas viņiem neizdevās. Kāda necaursitama skumju, bet ārkārtīgi mīļu atmiņu siena šķīra šo cilvēku no apkārtējās sabiedrības.
Es šo klusētāju daudzus gadus pazinu pavisam citādāku – jautru, ar humoru apveltītu sabiedrības cilvēku. Raudzījos viņā un sapratu, ja līdz šim vārds “amputācija” man saistījās ar rokas, kājas vai pirksta noņemšanu, tad daudz smagāka par fizisko var būt garīgā amputācija, kad no diviem cilvēkiem, kas kopā nodzīvojuši skaistu mūžu, negaidot atņem vienu, kad visa pasaule kļūst tukša un neinteresanta, kad nav prieka par kopīgi vērotu saullēktu un pirmo pavasara ziedu kopīgi koptajā dārzā. Visapkārt plešas tikai grūtsirdīga vienatnība, bet apkārtējo mierinājuma vārdi šķiet kā izsmelti no dziļas akas.
Nezinu, kā labāk, bet laikam ir vajadzīgs šo cilvēku paņemt pie rokas un pavilkt uz priekšu. Labāk, lai viņš kaut mazliet pakūleņo, bet lai nepaliek viens pārāk ilgi pelēkajā grūtsirdības miglā, kas līdzīgi purvam iesūc cilvēku un neatbrīvo. Dzīve turpinās, bet tajā nekas nav briesmīgāks par garīgo amputāciju, kad vairāk par visu smeldz dvēsele.
