Katras ģimenes un katra cilvēka labklājības nosacījums ir tas, ka labi klājas valstij kopumā.
Katras ģimenes un katra cilvēka labklājības nosacījums ir tas, ka labi klājas valstij kopumā.
Latvijā valsts un iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no uzņēmumu panākumiem ārējā tirdzniecībā – eksports ir starp svarīgākajiem valsts ienākumu avotiem. Jo vairāk tāpēc, ka mūsu valsts ir maza, ar atvērtu ekonomiku un ierobežotiem dabisko resursu krājumiem. Pēc Latvijas iestāšanās ES, kad uzņēmēji varēja brīvāk piekļūt Eiropas fondu līdzekļiem, eksporta attīstība it kā ieguva jaunu elpu, tomēr izvesto preču apjomu kāpums pamazām atkal kļūst lēnāks.
Mēs labprāt vēlētos dzīvot tikpat labi kā pārticīgākajās Eiropas valstīs un tāpēc nereti par piemēru ņemam Vācijas ekonomiku. Analītiķi saskata kādu būtisku atšķirību – Vācija attīsta tādas nozares kā ķīmiskā rūpniecība, transporta līdzekļi, elektronika, tas ir, ražo preces ar augstu zinātnes ietilpību un augstu pievienoto vērtību. Latvijā ražošana koncentrēta koksnes, pārtikas un tekstila nozarēs, kurās ir zemākais darba ražīgums. Jo vairāk nodarbināto būs koncentrēti šādās nozarēs, jo mazākas iespējas augt kopējai labklājībai. Tieši šī specializācija skaidro, kāpēc Vācijā ir viens, bet Latvijā – cits dzīves līmenis. Turklāt ar laiku, kad izzudīs pašreizējās Latvijas priekšrocības (zemas algas, zemi nodokļi, zemas elektrības, gāzes un citas izmaksas), pašreizējo Latvijas eksporta nozaru konkurētspēja strauji samazināsies, un turpmākajos 10 – 20 gados būs apdraudēta to pastāvēšana.
Secinājums ir nepārprotams – jāpalielina darba ražīgums, jārada jauni produkti, ar kuriem Latvija varētu konkurēt ārējos tirgos. Tas nebūs risinājums, ja līdzekļi tiks ieguldīti līdzšinējo eksporta nozaru attīstībā, piemēram, arī radot pilnīgi jaunus tekstilproduktus, ilgi ar tiem nevarēsim būt interesanti citvalstu pircējiem, jo drīz vien Ķīnā, Indijā vai citur piedāvās tādus pašus, bet vēl lētākus. Jo vienkāršāks ir izstrādājums, jo vienkāršāk to var atdarināt. Tāpēc uzsvars jāliek uz nozarēm, kas ļauj saražot produktus ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, attīstot elektronikas, ķīmisko rūpniecību. Taču brīvā tirgus apstākļos pāreja no tradicionālajām ražošanas nozarēm uz netradicionālajām ir saistīta ar pārāk lielu risku, lai cerētu, ka šāds process norisināsies pats no sevis. Valdībai ir jārīkojas, lai izveidotu priekšnoteikumus pārejai uz augstākas pievienotās vērtības radīšanu – jāmaina gan tautsaimniecības struktūra, gan jāiegulda līdzekļi kvalificētu speciālistu izglītošanā.
Kā uzsver Latvijas Bankas eksperti, ja tas netiks darīts, tad tikai pēc 20 gadiem sasniegsim apmēram pusi Rietumvalstu iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Ja ņem vērā, ka pašlaik Latvijā tie ir apmēram 20% līmenī, tad arī šāds pieaugums būtu būtisks labklājības uzlabojums valstī. Tomēr tā vēl ne tuvu nav ES vidējā līmeņa sasniegšana, ko paredz dažādas ekonomiskās programmas. Kamēr Latvijas galvenās eksporta preces būs tekstils un koksne, policistiem, medmāsām un skolotājiem nevarēs nodrošināt Eiropas līmenim atbilstošu darba samaksu ne pēc 10, ne pēc 20 gadiem. Tāpēc darba ņēmēju interesēs būtu daudz aktīvāk nekā līdz šim pieprasīt no valdības konkrētu valsts attīstības stratēģiju.
