Gustu ģimene no Jaunannas šogad būs piedzīvojusi divus Ziemassvētku brīnumus.
Gustu ģimene no Jaunannas šogad būs piedzīvojusi divus Ziemassvētku brīnumus. Viens jau ir bijis – pagodinošs brauciens pie Valsts prezidentes kopā ar citām krietnām Latvijas ģimenēm iedegt Rīgas pils egli. Bet otru viņi vēl satraukti gaida, kad rīt, Ziemassvētku vakarā, visi atkal kopā svinēs svētkus…
Gustu ģimene sabiedrības acīs ir iemantojusi cieņu un apbrīnu kā sabiedriski aktīvi, sirsnīgi cilvēki un veiksmīgi uzņēmēji, jo SIA “Valrito” dod darbavietas daudziem cilvēkiem. Viņi ir ģimene, kas, par spīti ikdienas steigai, prot apstāties, ieklausīties svētku zvanu skaņās, sagatavoties svētkiem un labestīgi tos nosvinēt, bet katru dienu aizvadīt, gūstot spēku cits no cita.
Par braucienu pie prezidentes ģimene stāsta ar sajūsmu, godbijību un atzīst, ka tas paliks atmiņā uz mūžu. Aizbraukt pie prezidentes laiku atrada visi – mamma Valentīna, tēvs Juris, vecākais dēls Ritvars, meita Ivita, dēls Kaspars un jaunākā meita Liene. “Ne velti saka, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks – mūsu ģimene par to pārliecinājās, jo ziņa, ka esam izvirzīti braucienam pie prezidentes, bija brīnumains pārsteigums. Arī tas ir Ziemassvētku brīnums, kas notika ar mūsu ģimeni. Lai katrai ģimenei izdotos vienreiz mūžā ko līdzīgu piedzīvot!” saka V.Gusta.
Pie prezidentes izjūt pagodinājumu
Sagaidīšana pie Rīgas pils un Valsts prezidentes kancelejas darbinieku attieksme pasākuma laikā bijusi sirsnīga un rūpīgi pārdomāta. “Katrai ģimenei tika dots liels gods jau pie pils vārtiem, pie ieejas pilī sirsnīgi aicināja ienākt. Šķita, ka neatrodamies pilī, jo jutāmies kā līdzīgi starp līdzīgiem, tādēļ arī uztraukums par gaidāmo mazinājās,” atzīst V.Gusta.
Ivita stāsta, ka pils foajē dziedāja “a cappella” ansamblis, pēc tam ģimene devās uz Zaļo zāli, kur katru ģimeni ar sveicieniem sagaidīja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ar kungu. “Šajā īsajā mirklī prezidente paguva pajautāt, kā klājas, izteikt apbrīnu, cik mums jau lieli dēli, un apjautāties, cik mazajai meitiņai gadu. Sasveicinoties tapa mūsu foto kopā ar prezidenti. Pēc tam devāmies uz Ģerboņu zāli, kur prezidente teica uzrunu un klausījāmies koncertu ar grupas “Putnu balle” piedalīšanos. Arī ģimenes aicināja dziedāt līdzi. Kā pārsteigums bija pasniegtā dāvana – grāmatas ar prezidentes vēlējumu, apsveikums un saldumi. Pēc tam devāmies uz Zaļo zāli, kur bija cienasts, tad pils pagalmā tikām aicināti uz egles iedegšanu,” atminas V.Gusta.
Pēc šī brauciena Gusti vērtē, ka V.Vīķe-Freiberga prot būt gan cienījama prezidente, gan sirsnīga namamāte. “Prezidente visiem vēlēja gaišus, mīļus un sirdsmiera apmirdzētus Ziemassvētkus. Manuprāt, šīs arī ir vērtības, kas visiem nepieciešamas. Ģimeņu viesošanās pie prezidentes ir tradīcija, ko vajadzētu saglabāt arī nākamajam prezidentam. Visspilgtāk šis brauciens paliks atmiņā bērniem – mēs to izjūtam ar meitiņu Lieni, jo viņa katru dienu to atceras un tad kopīgi pārrunājam,” uzsver V.Gusta.
Svētkos spēlē lugu vecākiem
Ziemassvētki Gustu ģimenei ir skaistākie gada svētki, lai gan svinēti tiek arī citi svētki un jubilejas. 24.decembrī pulcējas tikai ģimene, bet Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos ir laiks draugiem, gājienam pušķot eglīti mežā vai izbraucienam uz kalnu.
“Domāju, katram 24.decembrī ir jārod laiks sagatavoties svētkiem – var atlikt visu citu, bet ne sagatavošanās prieku. Mūsu ģimenē šis datums ir kā Ziemassvētku sestdiena. Tad tīrām māju, kurinām pirti, ejam pēc eglītes, gatavojam cienastu,” stāsta V.Gusta. Ivita piebilst, ka katrs ģimenē veic savu pienākumu. Pēc eglītes visbiežāk brauc tētis ar bērniem, bet mamma un Ivita rūpē svētku cienastu, tomēr bieži arī ģimenes vīrieši palīdz to gatavot. Galdā vienmēr tiek likti deviņi ēdieni, un apmēram pulksten 18.00 ģimene pulcējas pie vakariņu galda, iededz eglītē svecītes un bauda svētkus.
“Pēdējos gados pirmajā adventē visi rakstām vēstuli Ziemassvētku vecītim, kura gan netiek nosūtīta, jo esam par “slinkiem”. Toties tā tiek nolikta visiem redzamā vietā. Tajā ir rakstīts, ko katrs no mums vēlētos – ne jau mantiskas vērtības, bet mazus nieciņus. Un rūķi iet gar logiem, redz mūsu vēstuli un lasa! Ziemassvētku vakarā ejam ārā lūkot, ko rūķi ir atnesuši. Manuprāt, Ziemassvētkos gan bērni, gan pieaugušie ir vienādi, jo visi skaitām pantiņus, dziedam. Tas ir neaizmirstams vakars, un tāds tas nemaz nevar nebūt, ja viss ir darīts no sirds,” stāsta V.Gusta.
Ivita uzsver, ka pēdējos gados mazākā māsa Liene uzņemas vakara vadītājas lomu, pārtopot par princesi, rūķi vai citu tēlu. “Reizēm viņa pirms svētkiem sacer kādu lugu, kas mums, bērniem, ir jānospēlē par godu vecākiem. Arī šogad būšot luga. Spēlējam dažādas spēles – pērn mums bija savs “Dziesmu duelis”, kur video bija ierakstīta pat rubrika “Tauta dungo”,” saka I.Gusta.
Māca bērniem tradīcijas
Mammai Valentīnai par Ziemassvētku svinēšanu ir spilgtas atmiņas un izjūtas kopš savas bērnības. Šīs piedzīvotās tradīcijas viņa ir mācījusi arī saviem bērniem. Lai arī valsts iekārtas ir mainījušās, bet vismaz daļu no tā Gustu ģimene dara arī šodien. “Bērnību pavadīju Latgalē, katoļu ģimenē. Maza meitene būdama, dzīvoju internātā, jo skola no mājām bija četru kilometru attālumā. Bet, lai Ziemassvētku vakarā tiktu uz mājām, abas ar draudzeni izdomājām visādus stiķus, jo tik ļoti nozīmīgs bija gājiens uz baznīcu,” saka V.Gusta.
Viņa atminas, ka vecāki vienmēr 24.decembrī kājām cauri mežam gāja uz pusnakts dievkalpojumu baznīcā. “Neviens mums to nespieda darīt, bet mēs to ļoti vēlējāmies. Lielākais kuriozs bija tas, ka baznīcā sastapām arī skolotājus, kuriem atprasījāmies, jo – tolaik visi gāja baznīcā, lai arī nedrīkstēja. Bet pilsētā bija tik krāšņi izrotāti skatlogi, ka elpa aizrāvās! Un baznīcā uzburtā Betlemes ainiņa ar bērniņu Jēzu… Pieļauju, ka šobrīd baznīcā ir tāpat, bet – to vairs neskatu ar bērna acīm. Mājās tika klāts galds ar baltu galdautu, zem kura mammīte palika sienu, lai imitētu stalli, kur dzima Jēzus bērniņš. Grīdas bija izberztas baltas, baltas, bet galdā – gardi pīrāgi. Man tās ir ļoti patīkamas atmiņas, tādēļ arī saviem bērniem mācu latviskās tradīcijas,” saka V.Gusta.
Steigā nepazaudē ģimeniskumu
V.Gusta vērtē, ka mūsdienās ģimenes loma nereti ir noniecināta un pārprasta. “Ģimenes tradīcijas ir jākopj pašiem. Kas cits, ja ne māte un tēvs, tās mācīs bērniem. Ja bērns jau kopš mazotnes nav izjutis Ziemassvētku prieku vai ko citu pozitīvu, viņam ir grūti, jo nav savu priekšstatu par to. Mums katram mūsdienās ir liela ikdienas steiga, bet nedrīkstam tajā pazaudēt ģimeniskumu,” uzsver V.Gusta. Tādēļ arī sava ģimenes uzņēmuma SIA “Valrito”, kas sniedz ēdināšanas un tirdzniecības pakalpojumus, darbiniekiem viņi svētkos ļauj strādāt saīsināti, jo arī viņiem vajag laiku saposties svētkiem. “Strādājam apkalpojošā sfērā, tādēļ to ir vēl grūtāk izdarīt, bet – cenšamies, lai arī darbiniekiem netiktu laupīti ģimenes svētki,” saka V.Gusta.
Ivita uzsver, ka viņai ar māsu un brāļiem ir ļoti labi vecāki, kas ir ieaudzinājuši mīlestību pret ģimeni, mīlestību pret saviem tuvākajiem un pret valsti, kurā dzīvo. No mīlestības ir raisījusies savstarpējā cieņa, uzticēšanās, izpalīdzība jebkurā situācijā. “Esam redzējuši labus piemērus no saviem vecākiem, tādēļ paši tagad cenšamies to turpināt. Atziņa nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev, palīdz būt pašiem labiem,” saka I.Gusta.
“Uzskatu, ka apkārt ir daudz apbrīnojamu ģimeņu. Mēs lepojamies ar saviem saprotošajiem bērniem. Jau kopš mazotnes viņiem esam mācījuši būt godīgiem, patiesiem pret sevi un apkārtējiem. Var mānīties, bet patiesība nāk gaismā, un tad ir iedragāta uzticēšanās, tādēļ ir jāatklāj arī skarba patiesība. Bērni vienmēr mums ir sūdzējuši savas bēdas, bet mēs ar tēvu palīdzam viņiem ar padomiem,” atzīst V.Gusta. Viņa ar aizkustinājumu stāsta, ka katros svētkos bērni prot patīkami pārsteigt vecākus – agrā rītā, kamēr mamma vēl guļ, uzcepot torti un kopā ar ziediem to pasniedzot Mātes dienā, noorganizē vecākiem braucienu ar laivu un sarūpē daudz citus patīkamus mirkļus.
Spēku dod būšana kopā
Jautāti, kur ģimene gūst stiprinājumu un spēku, mamma un meita viennozīmīgi atzīst, ka cits citā. “Kopā būšana mums dod spēku. Kad studēju Rīgā, gandrīz katru nedēļas nogali centos atbraukt uz mājām. Ģimenes tradīcija ir vakariņas, ko nesākam, kamēr visi nav sanākuši. Spēku gūstam, kopā apmeklējot sabiedriskus pasākumus. Arī paši dejojam, dziedam, spēlējam teātri, kas arī palīdz tikt pāri ikdienas neveiksmēm. Gūstam spēku arī no tā, ja citiem varam sarūpēt prieku,” saka Ivita.
Mamma piebilst, ka īpaši ir svētdienas rīti, kad visiem ir visvairāk laika. “Tad brokastis mums reizēm ieilgst pat divas stundas. Šādas reizes ir kā enerģijas deva nākamajai nedēļai. Bet katru lielāku darbu cenšamies pārvērst par ģimenes talkām ar pikniku, tādēļ beigās arī talka izvēršas par svētkiem. Ja katru darbu darīsim no sirds un domājot, lai otram patiktu, tad jebkas izdosies. Galvenais – būt visiem kopā un cienīt citam citu. Protams, arī mums ir savas nebūšanas, bet tādos brīžos mierinām cits citu, sakot, ka citreiz ir bijis vēl sliktāk, un cenšamies arī negatīvajā atrast kaut ko pozitīvu. Ģimenē vislabākais mierinātājs mums ir tētis,” saka Valentīna.
