Kā saskatos televizorā, žurnālos tos politiķus, tos jaunizceptos Saeimas deputātus, kas pie katra karjeras pakāpiena apņem jaunu sievu vai mīļāko (arvien jaunāku un jaunāku), tā palieku gluži traks.
Kā saskatos televizorā, žurnālos tos politiķus, tos jaunizceptos Saeimas deputātus, kas pie katra karjeras pakāpiena apņem jaunu sievu vai mīļāko (arvien jaunāku un jaunāku), tā palieku gluži traks. Man arī sagribas. Vai es sliktāks? Kāpēc man visu mūžu jāiztiek ar vienu vienīgo lauleni un nemainīgu mīļāko (viņa ta” mainās, kamēr es pats joprojām Antons)? Es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka tā saucamā monogāmija (mana uzticība sievai Antonijai) ir galīgi nemoderna padarīšana. Es arī gribētu iet atklātībā ar vismaz desmit sievām. Nu ne jau ar visām uzreiz, ar pāris sieviņām vai pa vienai, pēc kārtas, noteiktā secībā… Bet apries taču! Un ne jau par tikumības graušanu, bet par to, ka es… diemžēl nespēju uzturēt ne desmit sievas, ne pat vienu vienīgo! Godīgi sakot, mana Antonija mani uztur, nevis… Un mana mīlule pastniece Anniņa mani nepamet tikai žēlsirdības vārdā. Jā…
Tā nesen paņemu rokās “Privāto Dzīvi” un, gultā blakus savam sievukam zvilnēdams, raudu… Šī iežēlojas, prasa: kas nu? Es, kā jau vienkāršs lauku puika, atklāju ar” viņai sirdi. Sak, kāpēc tie naudīgie politiķi tā… grauj ģimenes. “Antoša, neuzņem to tik personiski!” mani mierināja sieviņa. Ak, visu nakti kaislīgi mierināja, kā vien varēdama. Nu, godīgi sakot, neko daudz jau viņa nevarēja. Nav vairs tā vingruma un izturības. Es viņai no rīta tā arī pateicu: “Ir tāda teorija, ka bieža partneru maiņa vīrietim paildzina jaunību un potenci. Tā ka… piedod, Antonij, bet mana neuzticība ir tavās interesēs. Esi tik mīļa un atļauj man sānsoļus!” A mana Toņa vai traka palika. “Nemūžam!” zvēroja sieviņas balss, acis un viss sakarsušais ķermenis. Tajā mirklī nodomāju: vai tad drīkstu skaust tos naudīgos Saeimas večus, tos politiķus? Nekādā zortē! Lai ņemas uz nebēdu! Lai apliecina savām partijām, valstij un tautai, un personiski man, ka vismaz tur, augšā, ir materiāli no savām sievām neatkarīgi vīrieši, kas var ar savu vīrišķību izrīkoties pēc sava prāta, nevienam atļauju neprasot. Johaidī! Kāpēc es savulaik biju par slinku, lai studētu, lai veidotu karjeru, lai izvirzītos… Es vienmēr centos nolīst malā. Centos nemaisīties pa kājām. Un tagad… pusmūžā tik neizturami ciešu no skaudības. Kas man atliek? Pudele un jaunības atmiņas par to, ka ir taču arī man jaunībā bijuši nerātni piedzīvojumi… Ak, “atmiņu lakatiņš zilais”! Atceros, kā komjaunatnes gados metām pa lampu un šāvām pa kreisi. Un kā to pašu darījām, kad muzicējām ansamblī un braukājām pa baļļukiem no ciema uz ciemu. Ak! Kas bijis, to neatgriezt.
Es jums teikšu, te gribot negribot pārņem depresija. I pat no Anniņas zagtie glāsti nelīdzēs. Man te kaimiņš Toļiks ieteica alternatīvu risinājumu paprovēt. Sak, sportošana esot tāda kā seksuāla izlādēšanās un jaunības eliksīrs vienlaikus. Tikai kādu sporta veidu lai izvēlos? Kauli ta stīvi… Man te iesaka dambreti, kārtis, šautriņas vai masu skriešanu. Varbūt sākt ar masas nodzīšanu?
