Šis nav ābolu gads, tomēr ir dārzi, kuros zari līkst no augļu smaguma. Tiesa, nu jau āboli būs nolasīti, ieziemoti vai salikti kompotā.
Šis nav ābolu gads, tomēr ir dārzi, kuros zari līkst no augļu smaguma. Tiesa, nu jau āboli būs nolasīti, ieziemoti vai salikti kompotā.
Alsviķu pagasta “Bierantu” saimniece Ilga Prokofjeva secina, ka ābolu pilnas ir gan vecākās, gan jaunākās ābeles, tāpēc viņa bagātajā ražā labprāt dalās ar citiem. “Jaunākās ābeles pirmo gadu devušas tik daudz augļu. Tās stādījusi manas mātes māsa, viņa stādus vedusi no Igaunijas. Nezinu, kādas šķirnes tās ir, āboli nav sārti un izskatīgi, toties izcili saldi un garšīgi. Esmu ar tiem cienājusi kolēģus. Daudz augļu ir arī vecākajās ābelēs, kuras droši vien stādītas reizē ar mājas celtniecību. Manuprāt, tādējādi daba cenšas atlīdzināt to, ko nodarījusi ar ilgstošo sausumu un karstumu vasarā,” spriež I. Prokofjeva.
Pavasarī ābeles bagātīgi ziedējušas, turklāt ziedi nav apsaluši, acīmredzot arī vasaras karstums nenodarīja nekādu postu, tāpēc liels augļu birums. Sieviete labprāt atdod ābolus visiem, kuri vēlas iekosties sulīgajos augļos vai arī tos sagatavot ziemas krājumiem. I.Prokofjeva spiež ābolu sulu, kā arī liek kastēs ziemai. “Antonovkas” āboli būs labu labie līdz pat Ziemassvētkiem.
Ziemeriete Gunta Hercoga atzīst, ka arī viņas dārzā par spīti sausumam un karstumam ir daudz ābolu. Tiesa, viņa augļu kokus laistīja, sūknējot ūdeni no dīķa. “Ēdam svaigus ābolus, kā arī vāru ķīseli, uzputeni. Daudz lieku divās kārtās kastēs ziemai. Tā āboli labi glabājas. Šogad vēl maijā ēdām pagājušā gada ābolus,” stāsta G.Hercoga.
Nākamajam vajadzētu būt ābolu gadam, kad augļu smagumā nolīks daudz vairāk ābeļu.
