Otrdien Alūksnes pilsētas bibliotēkā tika atklāta rudens sezona ciklā “Sarunas tuvplānā”.
Otrdien Alūksnes pilsētas bibliotēkā tika atklāta rudens sezona ciklā “Sarunas tuvplānā”. Tā laikā lasītājiem tiek dota iespēja tikties ar dažādiem literātiem, veidojot tiešo komunikāciju ar pašiem grāmatu autoriem. Šajā reizē tikšanās notika ar dzejnieci Andru Manfeldi.
Andra Manfelde literatūrā sevi pieteikusi pagājušā gada februārī, kad tika izdots viņas autobiogrāfiskais darbs “Adata”, kuras tēma – joprojām aktuālā atkarība no narkotikām. Tā ir viņas pirmā grāmata, kas lasītājos atstājusi paliekošu iespaidu par tās autori – jauno sievieti, kura atļāvusies atklāt to, ko citi labprātāk slēptu.
Vēlāk Andra atklās, ka impulsu dalīties pašas pieredzē viņa guvusi pēc vācu autores darba “Mēs, ZOO stacijas bērni” izlasīšanas. Grāmatas nobeigums, kurā varone no savas atkarības tā arī neatbrīvojas, licis viņai izstāstīt par sevis pārdzīvoto, parādot, ka šādiem stāstiem var būt arī citādākas beigas.
Lasītāji šo literātes drosmīgo soli novērtējuši kā lielu uzdrīkstēšanos, kur atklātais un emocionāli koncentrētais stāstījums izraisa visdažādāko emociju gammu. Savukārt profesionāļu aprindās grāmatas iznākšanai bija cita nozīme – tā kļuva par jauna uzplaukstoša talanta ienākšanu latviešu literārajā pasaulē.
Šobrīd dokumentālais stāsts ieguvis jaunu aktualitāti – pēc šīs grāmatas motīviem tiek veidots Zigmāra Liepiņa mūzikls “Adata”, kur libretu veidojusi pati Andra. Šis mūzikls savu pirmizrādi piedzīvos nākamā gada februārī, kad lasītāji varēs novērtēt Andras pirmo mēģinājumu citā radošajā lauciņā, savukārt pašai Andrai – redzēt savu pārdzīvojumu attēlojumu muzikāli teatrālā formātā.
Ierodoties uz tikšanos Alūksnē, Andra vēl ir Dzejas dienās gūto emociju iespaidā. Ja katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā meklē iespēju, kā likt cilvēkiem ieraudzīt pasauli caur sevis pieredzēto, Andra šo iespēju ir atradusi dzejā. Sevi viņa uzskata par dzejnieci, tāpēc ar atvieglojuma sajūtu tiek uztverta ziņa, ka klātesošie ieradušies uz tikšanos ar dzejnieci, nevis rakstnieci vai vienkārši literāti.
Lai gan tikšanās tiek sākta ar pievēršanos “Adatai”, daudz labprātāk viņa iepazīstina ar savu dzeju, kas pārsteidz ar savu brutalitāti un dzīves skaudrumu. Kā viņa pati atzīst, bijis vajadzīgs laiks, lai iemācītos runāt dzejas valodā, distancējoties gan no pašas pārdzīvotā, gan tēlotā objekta. Ar savu veikumu dzejā plašāku publiku viņa iepazīstinājusi pagājušajā gadā, kad vasaras otrajā pusē izdots dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok”.
Par šo darbu viņa saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju. No Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla “Luna” redakcijas saņemta balva par labāko debiju dzejā. Viņas radošā darbība novērtēta ne tikai dzejas lauciņā – 2004.gadā Andra ir uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā pasaku konkursā, kas veltīts Hansam Kristianam Andersenam.
Tiesa gan, par savu lielāko bagātību Andra uzskata savu pieredzi. Tajā viņa dalās gan savā grāmatā, gan dzejoļos. Ielūkoties sevis pārdzīvotajā viņa ļauj arī šajā tikšanās reizē, kur nerunīgās jauniešu publikas priekšā viņai izdodas nesamulst un izturēties tik dabiski, it kā šī būtu parasta saruna, nevis tikšanās ar skaļā vārda īpašnieci – dzejnieci Andru Manfeldi.
